Eiropas Savienības (ES) kontekstā neesot atrodama situācija, kas līdzinātos pašreiz Latvijā notiekošajiem procesiem un iespējamam referendumam. Mēģinājums salīdzināt Latviju ar Somiju, kur oficiāla ir gan somu, gan zviedru valoda, ko nereti kā labu piemēru min krievvalodīgie iedzīvotāji, nav īsti vietā, uzskata Providus pētniece Marija Golubeva. Filoloģe un deputāte Ina Druviete norāda, ka vienīgais, ar ko Latvijā notiekošajam varētu vilkt paralēles, ir 1995. gada notikumi Baltkrievijā, kad pēc referenduma par otro valsts valodu kļuva krievu, kas pēcāk iedzīvotāju vidū ieguva pārliecinošu dominanci.
Latvijā mēs redzam pilnīgi citu modeli. Tā kā jāsecina, ka šāds process, kas patlaban notiek Latvijā, būtībā ir salīdzināms gandrīz vai tikai ar procesiem, kas notika Baltkrievijā 95. gadā," saka I. Druviete. Viņa stāsta, ka Latviju nevar salīdzināt ne ar vienu no ES valstīm, kurās oficiāli pastāv vairākas valodas, jo tām ir pilnīgi atšķirīgas vēsturiskās saknes. Piemēram, Īrijā, kur iepriekš valsts valoda bija tikai angļu, īru valodai tika piešķirts oficiāls statuss, lai "paceltu īru valodu līdz reālai valsts valodai". Arī Maltā, kas līdz 60. gadiem bija britu pakļautībā, otras valsts valodas statuss blakus angļu valodai tika piešķirts maltiešu valodai, ko līdz tam izmantoja tikai sadzīves un ģimenes līmenī. Savukārt Beļģijas piemērs ir pilnīgi atšķirīgs, jo tā ir federāla valsts, uzsver I. Druviete. Arī A. Sprūds norāda, ka nav iespējams vilkt paralēles ar citām ES valstīm.
"Latvijas kontekstā viens piemērs, kas diezgan bieži tiek pieminēts, ir tā pati divvalodība Somijā. Bet katrs gadījums ir kaut kur unikāls, jāņem vērā vēsturiskie, lingvistiskie, politiskie aspekti. Latvijas gadījumā tomēr ir krasas atšķirības ar Somiju," pauž A. Sprūds. M. Golubeva skaidro, ka Somijas gadījumā otrā valsts valoda, zviedru, nav saistīta ar valsti, no kuras tā ieguva neatkarību XX gadsimta sākumā, - Krievijas impēriju. "Krievu valodas izmantošana publiskajā telpā latviešiem joprojām daļēji asociējas ar Padomju Savienību. Tāpēc - vismaz uztveres līmenī - salīdzinājums ar Somiju nav īsti vietā," viņa saka. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Skandināvistikas katedras asociētais profesors Ivars Orehovs, vaicāts, ar ko minētais gadījums ir atšķirīgs, atbild, ka parasti Somijas zviedri sevi identificē ar piederīgiem Somijas valstij, "ko gan vēl visumā grūti teikt par Latvijas iedzīvotajiem - krievu kā pamatvalodas lietotājiem".
Nule noslēgusies parakstu vākšana, un iespējamais referendums par krievu kā otro valsts valodu ir rezultāts latviešu politiskās elites, īpaši VL-TB/LNNK un Vienotības, centieniem panākt situāciju, lai publiskajā telpā tiktu izmantota tikai latviešu valoda, pauž M. Golubeva. "Līdzšinējā situācija bija kompromisa un līdzsvara situācija, un bija utopiski cerēt to mainīt. Pašreizējā parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu ir sava veida reakcija uz šīm iniciatīvām, kas diemžēl aizgāja tālāk un ietekmē situāciju sabiedrībā," klāsta pētniece. Valsts valodas centra pārstāvis Antons Kursītis norāda, ka gadījumā, ja iespējamā referendumā netiks savākts nepieciešamais parakstu skaits par krievu valodas oficiālo statusu, notiekošie procesi līdz ar to nebeigsies. Viņš min, ka tā rezultātā asāku cīņu par savu valodu varētu sākt arī latgaļi.
"Tas lielā mērā būtu Molotova kokteilis. Tas būtu ļoti sprādzienbīstami. Es domāju, ka te ir tas paradokss, ka pašiem krieviem nav izdevīgi," par iespējamo oficiālo statusu krievu valodai saka A. Sprūds. Viņš stāsta, ka patlaban izglītības sistēma pret minoritātēm Latvijā ir pietiekami toleranta. "Principā krieviem, pat ja viņi būs lojāli, ar to vien nepietiek. Viņiem vajadzēs kaut kādā veidā pasvītrot to lojalitāti, un tas izveidos pretreakciju. [..] Diemžēl tas nav izdevīgi nevienam, arī pašiem krieviem, un beigu beigās tas šos stikla griestus var tikai stiprināt," uzskata politologs. Savukārt A. Kursītis norāda, ka vairākums latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka gaidāmais referendums uz viņiem neattiecas, jo nav informēti par sadzīviskajām sekām.