Portālam Diena.lv par streiku un skolotāju dzīvi Norvēģijā stāstīja Norvēģu izglītības apvienības arodbiedrības pārstāvji - skolas direktors Bjornars Mjoens un Aruts Holgers Jensens, kurš arodbiedrībā pārstāv bērnudārza audzinātājus.
Par ko jūs streikojāt?
B.M. – Es teiktu, ka streiks bija par skolotāju autonomiju, par darba laika noteikšanu. Mēs neiebildām pret darba laiku, bet gan pret to, kā tiek organizēts darba laiks.
Tātad darba devējs saka, ka skolotājam jāstrādā 8 stundas, bet skolotājam šķiet, ka vajag 9 stundas. Jūs vēlējāties, lai skolotājs pats to var noteikt, cik daudz jāstrādā?
A.H.J. – Ne gluži, mums ir septiņu ar pus stundu daba diena, un darba devējs vēlējās, lai skolotājs visu šo laiku pavada skolā. Bet, mūsuprāt, skolotājam nav vajadzības visas septiņas ar pus stundas atrasties skolā.
B.M. – Valdība vēlējās mainīt to, kā darbs tiek organizēts. Streiks sākās, jo radās priekšlikums ierobežot, kā skolotāji plāno savu darbu, noteikt skolotājam normētu darba dienu. Mūsuprāt, skolotājs ir profesionālis, kurš pats var izplānot, kā organizēt savu dienu. Šāds septiņu ar pusi stundu ierobežojums nav nepieciešams.
A.H.J. – Piemēram, vecāki bieži vien zvana vai grib tikties vakaros pēc darba, bet, ja skolotājs ir nostrādājis savu darba dienu skolā, tad viņš pēcpusdienā, principā nevar satikties ar vecākiem, nesanāk sniegt konsultācijas skolēniem, taču, pedagogs būdams, tu nevari atteikt.
Par darba stundām - Latvijā skolotāji mēdz strādāt vairākas slodzes un virsstundas. Vai Norvēģijā arī tā ir?
B.M. – Nē, tie ir ļoti reti gadījumi, ja skolotājs strādātu vairākas slodzes, neviena skola nevēlētos viņam tik daudz maksāt.
Kāda ir skolotāju algu sistēma?
B.M. – Skolotājiem tiek maksāts par gadu. Skolotāja algu ietekmē viņa izglītības un pieredzes līmenis.
A.H.J. – Algas nosaka valstiska vienošanās, pašvaldībās algas var nedaudz variēt.
B.M. – Vidēja alga gadā ir 450 000 kronu (gandrīz 54 000 eiro), bet ir jāņem vērā nodokļi un dzīves izmaksas. Citos darbos var nopelnīt vairāk.
Kā norvēģi redz skolotāja profesiju, vai jaunieši vēlas iet mācīties, lai kļūtu par pasniedzējiem? Vai tā ir prestiža profesija?
A.H.J. - Kādreiz bija, tagad mazāk, bet mēs gribam to mainīt.
B.M. - Ja, strādājot citu darbu valsts sektorā, ar tādu pašu izglītības līmeni var nopelnīt krietni vairāk, tad, protams, ka ir grūti pierunāt cilvēkus nākt strādāt uz skolu.
A.H.J. - Norvēģijā skolotāju trūkst. Mums būtu nepieciešami vairāk gados jauni skolotāji. Sliktajā scenārijā 2030. gadā mums trūks 30 000 skolotāju. Par to ir nepieciešams runāt, tas, starp citu, arī bija viens no šī streika ieguviem -nodrošināt labākus darba apstākļus. Tagad mums ir jauna valdība, kura sola, ka uzlabos skolotāju apstākļus, bet, nu, redzēsim, vai tie nav tikai vārdi.
B.M. – Reti, bet es kā direktors, piemēram, ja nepieciešams varu pieaicināt inženieri no kāda uzņēmuma pasniegt dažas stundas elektronikā.
A.H.J. – Bieži tiek pieņemtas nekvalificētas personas. Mēs jau ilgstoši pret to cīnamies. Man, bērnudārzā strādājot, tā ir liela problēma, jo var pieņemt nekvalificētu cilvēku un, ja viņš nostrādā trīs gadus, var piešķirt sertifikātu, lai gan viņam nebūs nekāda izglītība. Tā ir liela problēma.
B.M. – Jā, mums ir sala, uz kuras ir skola, kurā mācās viens skolnieks. Skola būs vaļā vēl vienu gadu, jo ir tāds likums, kas nosaka, ka no 1. līdz 10. klasei skolēniem ir tiesības apmeklēt skolu savā dzīvesvietā. Bet tā nav norma, tas ir izņēmums - šī sala ir tālu no citiem apdzīvotiem centriem, un skolēns nevar izbraukāt.
Un ko dara skolotāji, ja skolu slēdz?
A.H.J. - Kamēr mums trūkst skolotāju, tikmēr viņi bez darba nepaliek, taču var nākties pārcelties.
Rakstu par streiku pieredzi arī tepat kaimiņos - Lietuvā - un pedagogu attieksmi pret šādu problēmu risināšanas ceļu Latvijā lasiet trešdienas, 5. novembra, laikraksta Diena rakstā Var pārņemt norvēģu pieredzi!