Kā var kļūt par puķenieku?
Biju profesionāls sportists – riteņbraucējs – un treneris. Savu karjeru beidzu Maskavā 1980. gadā kā PSRS treka riteņbraukšanas izlases galvenais treneris. Tolaik Rīgā ziedu pārdevēji uz Sieviešu dienu 8. martā tirgoja tulpes Merķeļa ielas garumā no Ļeņina (tagad atkal – Brīvības) ielas līdz Krišjāņa Barona ielai. Pretī tālaika slavenajam dāvanu veikalam Sakta (tagad tur ir Latvijas Pasts). Ejot garām brīnījos: kur cilvēkiem rodas tāda uzņēmība? Taču trenera ārzemju braucienos biju jau iepazinies ar pasaulslavenās firmas Adidas īpašnieci Brigitu Dešleri, kura sava biznesa interesēs pārgāja no sporta preču ražošanas uz viesnīcu pakalpojumiem. Ir jārīkojas atbilstoši esošajai situācijai, nevis iesīkstējuši jāturas pie ierastā, vecā!
Sportists varētu tirgot puķes? Kāpēc gan ne... Tad pārdevu savu, sūri grūti nopelnīto automašīnu Volga un par visu naudu sapirkos tulpju sīpolus. Bija negulētas naktis, ziemas sala laikā siltumnīcu uzmanot, bija tālbraucieni uz Krievijas pilsētu tirgiem, toties pavasarī nudien varētu nopirkt jau trīs Volgas. (Toreiz biju "tikai" 50 gadus vecs un enerģijas pilns.)
Tā kļuvu par puķenieku, un nospriedu: sagatavot vienu pasaules čempionu riteņbraukšanā ir desmit reizes grūtāk, nekā izaudzēt un pārdot tūkstoti tulpju. Nopelnīto ieguldīju mājas celtniecībā un turpmāko tulpju audzēšanā. Un tad, līdz ar brīvestību, atvērās visas robežas – arī tulpju zemei Holandei. Bija iespēja vērtēt, salīdzināt – un izrādījās, ka mēs šeit, Latvijā, strādājam ļoti primitīvi. Taču visu var labot, uzlabot, atrast savu nišu – atcerēsimies Brigitas Dešleres paraugu!
Kā var prātot runasvīri?
Ne velti brāļi Kaudzītes rakstīja: runasvīriem ir spēks rokā, kā tie nolems, tā arī būs. Saktas tirdziņam pēc valsts neatkarības atgūšanas klājies raibi – tikpat raibi, cik dažādi bijuši pašvaldības vadītāji un noteicēji.
Vispirms Centra rajons Māra Purgaiļa vadībā pie senās minerālūdeņu iestādes piebūvē spožu, ziediem domātu paviljonu vienos stiklos. Tiesa, tādā akvārijā temperatūras svārstības nav regulējamas un ir puķēm kaitīgas, toties kas par skatu! Ilgi gan saktenieki par jauno paviljonu nepriecājas, puķenieku telpas noprivatizē naftenieks Jūlijs Krūmiņš, pārstrukturē to par izpriecu vietu, un kad tā neiet – pārdod austrumu virzienā.
Mūs, ziedu pārdevējus, pārvieto uz Tērbatas ielu lupatu būdās, kuras savā starpā apsmejam kā izsūtījumu uz Sibīriju. Jo cīnāmies ar aukstumu un ar karstumu, izpaliek apsildīšana, ventilācija, ūdensvads, kanalizācija, tualete un jebkādas citas labierīcības cilvēkiem, kuri maiņās strādā 24 stundas diennaktī. (Savukārt neatkarības sākumā telekompānija BBC rādīja Saktas tirdziņu kā vienu no trim Rīgas simboliem – līdzās Brīvības piemineklim un Pēterbaznīcai.) Jācīnās par vietu zem saules!
Šodien to vakar- un aizvakardienu varam atcerēties ar smīnu, taču tolaik notikumi risinājās ļoti nopietni. Ko tad Saktas tirdziņa sakarā runāja un darīja Rīgas pilsētas galvas?
Andris Bērziņš nostājās nomaļus, dodot vien padomu: "Jūs paši mēģiniet sarunāt ar Jūli (domāts Jūlijs Krūmiņš)."
Nākošais runājošais Rīgas galva Andris Ārgalis, pats bijušais puķenieks, bija gluži sašutis: "Kādas pretenzijas?! Man ziņo, ka jūs kapos zogiet puķes un tās savā tirdziņā pārdodiet!"
Tad nāca Gundars Bojārs un pauda: "Mēs visi esam par Saktas tirdziņu". Bet vezums nekust no vietas, balsošanu "par" ilksīs neiejūgsi.
Aivars Aksenoks izrādījās kārtīgs vīrs, daudz nerunāja un nesolīja, bet izdeva RD lēmumu ar numuru 1218, ļaujot puķeniekiem pašiem būvēties. To varējām, piesaistot arī ārvalstu investorus. Bet Aksenoku dabūja no mēra krēsla laukā, tur iesēdās Jānis Birks un to lēmumu atcēla, atvēlot puķu tirdziņa apsaimniekošanu uzņēmumam Rīgas Dārzi un Parki. Apsaimniekošana vairāku gadu garumā izpaudās kā nomas naudas čakla iekasēšana no puķu tirgotājiem. Citādi – netika kustināts ne mazais pirkstiņš. Jumti lupatu būdām gāzās čupā. Mūsu vaimanas neviens nevēlējās sadzirdēt. Tāpat nevienu neinteresēja tādi smalkumi, ka estētiskai videi ir visciešākais sakars ar ekonomiku.
Kā var notikt neticamais?
Nudien – neticējām savām acīm un ausīm. Pašreizējā Rīgas dome sadarbībā ar Rīgas namiem atrada līdzekļus jauna puķu tirdziņa uzcelšanai, to uzņēmās Skonto būve, piesaistīja arhitektus, un nepilnos četros mēnešos tapa tas, ko nespējām izdabūt cauri 14 gadu ilgumā. (Vai tas nav vēlreizējs apliecinājums Raiņa taisnībai par runu garumu un darba īsumu?) Manuprāt – skaistākais tirdziņš Eiropā, cienīga Rīgas vizītkarte. Būtu marmorplāksne pie rokas, iegravētu tajā atzinību pelnījušos vārdus: pilsētas rīkotāji Nils Ušakovs un Andris Ameriks, arhitekti Matīss Zemītis un Arvīds Līkops, celtniecības vadītājs Guntis Rāvis.
Un tomēr, tomēr... Nekādā ziņā negribu būt nepateicīgs, tomēr pilnai laimei un sakārtotībai ir nepieciešams paveikt pēdējos ziedu tirdziņa darba uzlabojumus.
Kā var nesaprast acīmredzamo?
Tirdziņa būvniecībā un iekārtošanā diemžēl ir pieļautas arī novēršamas kļūdas. Vienā vietā saplānota miskaste, dzelzs vārti un liepas stumbrs. Apgaismojumam uzstādīti prožektori, kas gaismu koncentrē vienā punktā – taču pārdevējiem vajag izgaismot vienādi visu vitrīnu. Tirdzniecības vietas izbūvētas pašauras, jo sākumā iecerēto 24 kiosku vietā dabā izrādās 30. Iespējams, lielākas nomas naudas gūšanas cerībās – un šo trūkumu vairs neizlabosi. Taču citus – var nokārtot, ja vien grib un ieklausās ne tikai ierēdņu, bet arī speciālistu (tirgotāju) balsīs.
Ziedu tirdziņa klientiem ir nepieciešama autostāvvieta. (Iedomājieties, kas notiktu, ja kādam lielveikalam nebūtu savas, pircējiem paredzētas autonovietnes. Bankrots triju dienu laikā klientu trūkuma dēļ!) To var izbrīvēt uz Ministru padomes ierēdņu privāta transporta aizņemtās vietas rēķina. Protams, ka apelēšana pie veselā saprāta tur, kur skartas personiskās intereses, nenostrādā. MP atbilde mūsu aicinājumam skan: "Neatbalstām autostāvvietas izveidošanu Saktas klientiem". Kad vaicājām, vai ministru prezidents varētu būt līdzīgās domās, saņēmām repliku: "Dombrovskim ir citas darīšanas, viņš par to neatbild"? Tad jau laikam atkal būs jāsāk gadu desmitiem ilga cīņa varas gaiteņos, lai tur saprastu ekonomistes Raitas Karnītes pausto patiesību: "Valsts ir paredzēta cilvēkiem, nevis cilvēki – valstij". Bet tikmēr, kamēr attiecīgajos kantoros sapratīs to vienu likumu, vienu taisnību visiem, Rīgas vizītkarte Saktas tirdziņš var arī pačibēt. Pēc tik lieliem pūliņiem un tik patīkama pašreizējā iznākuma.
Par to būtu žēl ne jau tikai ziedu audzētājiem un tirgotājiem vien...