Svastika kā tautas mantojuma sastāvdaļa redzama daudzviet Latvijā

Svastika, ko pie mums dēvē arī par Ugunskrustu, Laimas krustu, Kāšu krustu, Zaru krustu un Ķekšu krustu, ieausta Lielvārdes jostā, tiek izdejota Dziesmu un deju svētkos, saskatāma Lāčplēša kara ordenī un rotā atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru pieminekli Liepājā.

Zīme rotā arī rekonstruētās Rīgas pils iekštelpas. Proti, svastika skaidri redzama Anša Cīruļa veidotās Sūtņu zāles griestu zīmējumos. Ar nesapratni par to, ka zīme tiek lietota, mēdz saskarties arī Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā.

“Mums arī nāk muzejā un prasa, kādēļ jums šeit ir fašistu krusts. Tad mēs skaidrojam, ka tas nav fašistu krusts. Atbrauc pie mums indieši, viņi saka par ugunskrustu, ka tā ir tieši viņiem vislielākā, visspēcīgākā enerģijas piesaistes zīme,” komentē muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja.

Tomēr zīmes lietošana radījusi arī pārpratumus. Piemēram, 2006.gadā, kad Rīgā notika NATO samits, viesiem tika dāvināti latvju rakstos adīti dūraiņi. Lai izvairītos no pārmetumiem, NATO lūdza tajos neieadīt ugunskrusta motīvus. Tikmēr pirms trīs gadiem viena miljona Krievijas rubļu kompensāciju nācās samaksāt hokeja klubam Rīgas “Dinamo”. Tik liels sods tika uzlikts, jo pirms spēles uz ledus dejotāji ar lieliem Latvijas karogiem izveidoja ugunskrustu.

Arī Melngalvju nama Latviešu zālē, kur prezidents mēdz aicināt viesus, ap galdu ir salikti krēsli, kurus rotā senās zīmes, taču krēsls ar ugunskrustu lietots netiek.

Rodas jautājums, vai trauslā robeža, kad zīmi var lietot un kad tā uzskatāma par nacistu kāškrustu, nebūtu jānosprauž konkrētāk.

Militārās simbolikas pētnieks Jānis Kušķis stāsta, ka svastika zināma visā pasaulē. Tiek lēsts, ka tās vēsture sniedzas paleolīta jeb senā akmens laikmetā. Arī mūsu teritorijā šai zīmei ir sena vēsture. To uzskata par veiksmes un labvēlības zīmi, un Latvijā tā attēlota dažādos veidos - tostarp gan uz labo, gan kreiso pusi vērsta. Savulaik tā plaši tika lietota Latvijas aviācijā.

Svastika ir arī budistu, hinduistu svēts reliģisks simbols, pazīstama ķeltiem, ģermāņiem, ķīniešiem, tibetiešiem, indiāņiem. Bagātīgi ugunskrusti atrodami arī krievu senajā etnogrāfijā. Redzot zīmes popularitāti, to savulaik kā nacistu simbolu piesavinājās Ādolfs Hitlers, un nacistu noziegumi daudzviet pasaulē aizēnojuši vēsturisko mantojumu. Svastikas lietošanā manāma piesardzība, īpaši jutīgi tās lietošana tiek uztverta Krievijā, Vācijā, Izraēlā, bet Āzijā pret to izturas daudz brīvāk.

“Visā pasaulē viņš jūtīgs, bet ir tādi, kas lieto viņu, pateicoties tam, ka viņiem sava tautas tradīcija svarīgāka par to, ko apkārt runā,” vērtēja Kušķis.

Arī Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja speciālisti skaidrojošo darbu uzskata par savu misiju. “Mūsu uzdevums būtu godāt un sargāt šīs zīmes. Kas tad cits, ja ne latvieši par savām zīmēm pastāvēs un skaidros tās citiem. Tāpēc ir ļoti dīvaini, ka mēs, latvieši, norobežojamies no kādas zīmes, tikai tāpēc, ka kāds uzdod neērtus jautājumus,” uzskata Arāja.

Latvijā svastika kā tāda nav aizliegta, tomēr nacistisko svastiku arī stilizētā veidā aizliegts lietot ne vien piketos un gājienos, bet arī publiskās vietās, izņemot gadījumus, kad izmantošanas mērķis nav saistīts ar totalitāro režīmu slavināšanu. Par piketu, kā arī publisko pasākumu norises kārtības pārkāpšanu fiziskām personām var piemērot sodu līdz 350, bet juridiskām - līdz 2900 eiro. Personu skaits, kas par šādiem pārkāpumiem tiek sodīts, nav liels. Pērn pie administratīvās atbildības tika saukti 11 cilvēki, šogad - trīs.

Saeimas deputāts Andrejs Judins (Vienotība), kura vadībā pirms trīs gadiem tapa likuma grozījumi, kas aizliedz nacistu svastiku lietot publiskos pasākumos, uzskata, ka patlaban ar likumu viss ir kārtībā, jo mums ir nostiprināts aizliegums izmantot tādu simboliku, ja ir publiskais pasākums, izklaides pasākums, demonstrācija. Simboliku kā tādu aizliegt nedrīkst, norāda politiķis.

“Atbildība nav par simboliem kā tādiem, jo simboliem nav ne vainas. Problēma ir ar cilvēkiem, kas izmanto simboliku, lai sasniegtu savus negodīgus mērķus,” vērtē Judins.

Katrai konkrētai situācijai jāmeklē konteksts, saka arī folkloriste, valodniece un literatūrzinātniece, patlaban arī Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule (NA). “Kur tad ir robeža? Savā laikā Tartu profesors, kad mācījos, teica, ka pliks cilvēks pirtī nav tas pats, kas pliks cilvēks tribīnē. Un tā ir iekšējā izjūta, kur un kā to lieto,” tā savukārt uzskata Kursīte-Pakule.

Abi deputāti uzskata - Rīgas pils zālājs ir publiska vieta, kurā svastikai nevajadzētu atrasties. Tikmēr zīmējumi uz griestiem Rīgas pilī ir tautas kultūras sastāvdaļa.

“Ja pirms zināma laika dekoratīvos nolūkos bija izmantoti kaut kādi elementi, tas nenozīmē, ka mums šodien jādemontē un jāiznīcina. Būtu pārspīlēti prasīt atbildību dārzniekam, kriminālu vai administratīvu, cita lieta, vai slēgt līgumus, par to var diskutēt,” sprieda Judins.

Savukārt Kursīte-Pakule norāda: “Svastika, pļaujot zāli pie prezidenta pils, es teikšu - vai nu tā ir infantilisma pazīme vai tas robežojas ar tādu bērnišķīgu nesapratni.”

Tikmēr plašās interpretācijas iespējas, nezināšana, bailes kādu aizvainot rada ne vien pārpratumus, bet atstāj arī iespēju zīmes izmantot provokācijai.