Nu jau vairāk nekā gadu augstākās izglītības jomā viena no galvenajām aktualitātēm ir Augstskolu likuma grozījumi. Patlaban tie Saeimā nonākuši līdz trešajam lasījumam, un vēl līdz 17. martam tiek gaidīti priekšlikumi. Arī par strīdīgo kvantitatīvo prasību, proti, zinātnes universitātēm jānodrošina ne mazāk par 4000 studentu, kas Daugavpils Universitātei (DU) un Liepājas Universitātei (LiepU) ir nesasniedzami.
Es vairākkārt esmu uzsvēris to, ka man nav saprotama šī reforma, ciktāl tā tiek attiecināta uz divām universitātēm. Manuprāt, tas ir nonsenss. Tas, ka tās ir mazākās Baltijas reģionā, man nav arguments. Jā, LiepU un DU vienmēr bijušas mazākās, tomēr tās atrodas reģionos un pilda savas funkcijas attiecībā uz tiem, ne tikai globāli kalpo zinātnei. Gribu uzsvērt, ka 85% DU beidzēju paliek Latgalē strādāt. Ja viņu nebūtu, šaubos, vai no Rīgas uz šo reģionu daudzi izvēlētos doties – gan zemāka algas līmeņa, gan citu apsvērumu dēļ. Būsim reāli – atņemot Latgalei universitāti, tā paliks vēl tukšāka. Ir taču virkne citu normu un pasākumu, kādā veidā nodrošināt DU izglītības kvalitāti un attīstību. Tostarp ir arī tāds instruments kā stratēģiskā plānošana. Kas liedz apsēsties pie viena galda un visas neskaidrības izrunāt, un nonākt pie kompromisa un vienota redzējuma? Svarīgi ir par to runāt. Tā notika arī agrāk. Taču nekad netika noteikts kaut kas tik absurds.
Pērn Latvijas Lauksaimniecības universitāte, LiepU un DU parakstīja sadarbības memorandu par konsorcija izveidi. Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) mudina šīs trīs universitātes apvienoties tuvāko gadu laikā.
Jā, mēs nācām ar šādu ideju strādāt kopīgi un esam gatavi rakstīt kopīgu stratēģiju. Sākotnēji bija runa pat par kopīgu padomi. Taču nevar pieprasīt, lai divu gadu laikā mēs apvienotos. Tas ir nenopietni. Protams, varam runāt par ciešāku sadarbību, arī apvienošanos, bet tad jāredz spēles noteikumi. Es negribētu, lai rastos tāda situācija kā mūsu kaimiņiem Lietuvā, kur arī viss notika zem reformu karoga. Un kas notika? Vēl vakar [saruna notika 12.03.] sazvanījos ar bijušo Šauļu Universitātes prorektori Ingrīdu Šaulieni, un viņa atzina, ka no universitātes, kas ir lielāka nekā DU, pēc apvienošanās ar Viļņas Universitāti pārtapusi par lielās māsas mazu filiālīti – pat bez īpašām iespējām attīstīties. Mēs, bez šaubām, negribētu neko tādu piedzīvot. Tāpēc ir svarīgi, lai Daugavpilī un Liepājā ir sava universitāte, jo tas notur jauniešus reģionā. Pretējā gadījumā var notikt tāpat kā šobrīd ar augstskolu filiālēm, kur nereti students pamācās gadu vai divus, tad dodas uz Rīgu, lai pabeigtu mācības tur. Un galu galā tur arī paliek un reģionā neatgriežas.
Tātad jūs nepiekrītat ministres priekšlikumam par apvienošanos?
Nepārdomāts un sasteigts uzstādījums, ka – mīļie, jums divu gadu laikā ir jāapvienojas, skaidrs, ka tāds tas sastapsies ar pretestību. Ja grib tik lielas izmaiņas, tad jāsagatavo augsne. Pirmām kārtām jāsaprot, ko nozīmē – apvienoties. Citviet ārzemēs, piemēram, Somijā, kur notika šādas reformas, tās gāja roku rokā ar nopietnām investīcijām, galvenokārt – cilvēkresursos. Tas attiecas arī uz darba samaksu, un tai jābūt nevis Latvijas, bet Eiropas vai vismaz Baltijas reģiona līmenī konkurējošai. Tikai tādā gadījumā varēs piesaistīt adekvātus mācībspēkus, kas vedīs augstskolas uz izcilību. Negribu teikt, ka Latvijā tādu cilvēku nav, taču arī viņus ar tādu algu kā patlaban nevar piesaistīt. Gribu atgādināt, ka lektors šobrīd uz papīra saņem 800 eiro. Šā iemesla dēļ dažs labs pasniedzējs skumji joko, ka varbūt labāk pārkvalificēties par apkopēju, kas saņem minimālo algu. Līdz ar to vēlreiz gribu uzsvērt – ja valsts nāk ar piedāvājumu konsolidēties, tad tam jāseko nopietnām investīcijām. Jo tikai tādā gadījumā varam gaidīt izrāvienu, un tikai tad tam būs jēga.
Kā jūs vērtējat Saeimas atbildīgās komisijas vadītāja Arvila Ašeradena (JV) ierosinājumu, kas Saeimas kuluāros jau riņķo kādu nedēļu, apvienoties Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai un DU?
Un atkal – ko nozīmē: tiek runāts Saeimas kuluāros? Acīmredzot būtu prātīgi – ja reiz šāds piedāvājums kaut kur top, tad tas būtu jānoformulē. Lai var redzēt, kā tas funkcionēs. Piedāvājiet ko racionālu. Un tad sanākam kopā un runājam. Skaidrs, ka arī pret šādu modeli pretestība būs. Nepietiek tikai paziņot, ka apvienosim Daugavpili ar Rēzekni. Paprasiet šo pilsētu mēriem, ko viņi par to domā, un, visticamāk, viņi atbildēs – augstskola ir galvenais pilsētas attīstības balsts, jo tā palīdz noturēt izglītotus jauniešus.
Ja notiks tā, ka pēc apvienošanas nekas no iecerētā nepiepildīsies? Tas, ka būs kvantitatīvie rādītāji izpildīti? Nu un? Varam jau iet vēl tālāk – atstāt Latvijā vienu klasiskā tipa universitāti. Jo arī tāds variants izskanējis publiskajā telpā, proti, visas skaitliskajos rāmjos ietilpstošās augstskolas, iespējams, nekvalificēsies zinātnes universitātes statusam. Un tad rezultāts varētu būt šāds: divas universitātes atsijās ar kvantitatīvo kritēriju, bet pārējās – ar citiem paņēmieniem. Šobrīd tā ir tikai tāda teoretizēšana, taču – kas zina...
Tas jau nav nekas jauns – viena universitāte Latvijā. Ja atceramies, eksministrs Roberts Ķīlis savulaik loloja šādu ieceri.
Nu nepiekrītu tam, ka viena universitāte izglābs Latvijas augstāko izglītību. Var jau visu nolikvidēt. Latvijā ne vienā vien jomā tā ir arī darīts. Skolas veram ciet, radām visus apstākļus, lai cilvēki no reģioniem vai vispār no valsts aizbrauktu. Arī šajā gadījumā – tā nebūs optimizācija, bet visas Latvijas debilizācija. Un vēl – kur tad ir apstākļi biznesa attīstībai? Īpaši reģionos. Lūk, tiek teikts: ekonomiskās zonas nestrādā. Tad jātiek skaidrībā – kāpēc? Kas traucē uzņēmējiem ienākt Latgalē? Kāpēc investori un Latvijas uzņēmēji tā vietā iet uz Igauniju? Nu tad pasakām atklāti, ka reģioni mums nav vajadzīgi, viss koncentrējas galvaspilsētā. Galu galā nonāksim pie tā, ka nav arī Latvijas.
Kā šobrīd virzās uz priekšu Augstskolu likums? Vai tas ieguvis skaidrākas aprises?
Domāju, ka arī pēc trešā lasījuma būs gana neskaidrību. Bet ļoti ceru uz deputātu saprātu, ka viņi sapratīs, ka divu universitāšu dēļ mākslīgi ierakstītais kvantitatīvais kritērijs nav labs tonis. Tad noteikts tāpēc, lai jūs triju gadu laikā parādītu izaugsmi... Nu varam rādīt nez ko, bet Latgalē dubultot studentu skaitu neizdosies. Turklāt – ņemot vērā, ka ir pietiekami daudz problēmu ar ārvalstu studentu piesaisti. Jā, var minēt Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) kā labu piemēru. Medicīna ir pieprasīta joma, un RSU nodrošina labu izglītības kvalitāti. Protams, viņus var tikai uzteikt par to. Taču arī tur, sākoties krīzei, radās problēmas.
Runājot par augstskolu padomēm, par kurām arī bijuši asi strīdi, – vai ir rasts kompromiss starp likumprojekta izstrādātājiem un augstskolām?
Par tām ir daudzmaz skaidrība. Taču ir arī saprotams, ka padomes neizglābs Latvijas augstāko izglītību. Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Andris Teikmanis raidījumā Punkti uz i pareizi teica, ka tajā saskata augstskolu autonomijas mazināšanu. Kāpēc ir valstis Eiropā, kuras sāk atteikties no padomēm? Turklāt tās nav visās Eiropas valstu augstskolās. Man šķiet, ka mēs mēģinām skriet Eiropai pakaļ, neizvērtējot, vai tur esošais vienmēr būtu jāpārņem. Varbūt ir kāds cits modelis – modernāks un atbilstošāks.
Katrā ziņā varam paskatīties uz visu notiekošo no cita rakursa, proti, redzam, ka arvien biežāk notiek atteikšanās no demokrātiskiem risinājumiem. Tas izpaužas kā konkrētas ideoloģijas uzspiešana, viedokļu "rediģēšana". Par augstāko izglītību runājot – jā, nepopulārus lēmumus nereti nevar izbīdīt caur koleģiālu institūciju, un tas bremzē strukturālas reformas. Vai to atrisinās padome? Vai tās pieņemtie lēmumi iekšējo sistēmu nesagraus vēl vairāk? Jo akadēmiskā vidē izveidot struktūras ir ļoti grūti, bet nolikvidēt tās var ar vienu lēmumu.
Turklāt šīs padomes būs jāfinansē no augstskolu budžeta.
Te gribu atgādināt: mēs nespējam adekvāti finansēt augstāko izglītību un valsts gadu desmitiem nepilda likumu, kas nosaka – valsts augstskolu finansējumam ik gadu jāpieaug par 0,25%, līdz tiek sasniegti 2% no IKP. Vienīgais periods, kad augstskolas juta, ka finansējums palielinās, bija pirms 2009. gada krīzes. Līdz šim nav pat puse atgriezta no tā, kas toreiz tika noņemts no bāzes finansējuma. Tai pašā laikā padomes – universitātē 11 cilvēki, lietišķo zinātņu augstskolā – septiņi, būs jāuztur par pašu augstskolu budžetu. Lai arī tiek teikts, ka tā būs daļslodze, tomēr tas prasīs lielus finansiālos resursus. Diemžēl reformas 25 gadu garumā nevar taisīt tā, kā to dara Latvijā, proti, bez nopietniem ieguldījumiem. Jā, ir bijušas investīcijas infrastruktūrā, un tas ir ļoti labi. Ir modernizēta bāze, taču pašlaik tā zināmā mērā noveco tāpēc, ka nav investīciju un cilvēkresursu. It kā ir informācija, ka varētu ienākt līdzekļi no kovida naudām, bet par to, visticamāk, lems nākamie lēmēji, ne jau pašreizējā Saeima.
Kā vērtējat likumprojektā piedāvāto augstskolu tipoloģiju?
Uzskatu, ka attiecībā uz zinātnes universitāti iestrādāta liela muļķība, jo Latvija patiesībā nevar to atļauties. Jo tāda tipa augstskolai finansējumam jābūt krietni lielākam. Jā, Igaunijā tāda ir Tartu Universitāte, un izskatās, ka mazā Igaunija to var atļauties, jo universitātes budžets ir nesalīdzināmi lielāks nekā, piemēram, Latvijas Universitātei. Varbūt bija jāatstāj tas ierosinājums, ar ko IZM sākotnēji nāca, proti, ir universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas?
IZM kā vienu no argumentiem reformu nepieciešamībai un lielu universitāšu izveidei bieži min labāko augstskolu reitingus. Lūk, neviena no mazajām universitātēm tajā nav nonākusi.
Nedomāju, ka tas ir ļoti svarīgs rādītājs, jo var būt laba universitāte, neesot reitingos. Patiesībā tie ir tāds pasaules mēroga biznesa projekts. Protams, ir labi, ja tajos iekļūst. Taču atkal jautājums – vai valsts to var atļauties, ka augstākās izglītības iestāde ir reitingos? Ja valsts to nevar atļauties, tad noņemam šo prasību un nespiežam iekļūt šajos sarakstos. Es mudinātu paskatīties to augstskolu budžetus, kas ir šajos reitingos. Lūk, informācija, ko šodien izglītības nozarē strādājošie bija ielikuši Facebook par Mančestras Universitātes, kas šajos sarakstos ir 30.–40. vietā, budžetu – tas ir vairāk nekā miljards eiro. Tāpēc es uzskatu, ka ir negodīgi augstskolām visu laiku pārmest, ka tās nevar iekļūt šajos "topos". Visi grib, lai augstskolas strādā uz godavārda un zināmā mērā brīvprātīgi, tajā pašā laikā prasa augstus rezultātus.
IZM sola drīzumā iepazīstināt ar zinātnisko institūciju starptautisko novērtējumu. Saeimas Latgales apakškomisijā izskanēja informācija par DU rezultātiem. Kā jūs tos komentētu?
Domāju, ka DU zinātniskās darbības vērtējums ir labs – trīs no četrām programmām saņēmušas vērtējumu, kas liecina par zinātnisko izcilību. Reģionālistikā un humanitārajā jomā saņēma četrus punktus, kas nozīmē augsta līmeņa starptautisks spēlētājs, bet bioloģijā un sociālajās zinātnēs – trīs punktus, tas ir, nozīmīgs nacionālā līmeņa spēlētājs ar ievērojamu starptautisko sadarbību. Tas ir tikai mazliet sliktāk nekā iepriekšējā reizē saņemtais vērtējums, un arī tikai tāpēc, ka viens virziens – fizika un matemātika – aizgāja krietni uz leju. Zināmā mērā tas arī ir pamatoti, jo šajā jomā ļoti grūti piesaistīt studentus. Nu neiet šajās programmās jaunieši, lai gan materiālā bāze augstskolā ir ļoti laba.
Pārmetumi izskan arī par lielo studentu atbirumu.
Protams, ka tā ir. Taču mēs nevaram vilkt kuru katru, lai tikai viņš pabeigtu augstskolu. Nevajag iedomāties, ka tikai Latvijā ir šāda situācija. Tai pašā Vācijā tas ir vēl lielāks.
Studiju programmu konsolidācija – arī tam veltīts ne viens vien aizrādījums, proti, to ir par daudz un tās pārklājas.
Par to sarunas visu laiku notiek. Ir plāns, kā tās optimizēt. Un tas tiešām ir viens no mehānismiem, kā regulēt pietiekami autonomās augstskolas.
Jūsu viedoklis par bezmaksas augstāko izglītību jeb pilnībā valsts finansētām studijām – vai tas būtu Latvijai ejamais ceļš?
Esmu par to. Kaut vai paskatāmies uz Igauniju – tur visas programmas, kas ir valsts valodā, var studēt par valsts naudu. Visu laiku tiek pārmests, ka te ir tik daudz augstskolu. Un minēts skaitlis, kas tiek iegūts, pie valsts augstskolām pieskaitot arī koledžas un privātās augstskolas. Kur te vainīgas valsts augstskolas, nesaprotu. Varbūt tad šo skaitli var samazināt ar programmu akreditācijas palīdzību – izvērtējot, kuras ir kvalitatīvas un kuras ne. Ja nav, tad tādas ir jāslēdz. No otras puses – daudzveidība nav nekas slikts, tā ir iespēja izvēlēties.
Kā jūs vērtējat nodomu likvidēt AIP un tās funkcijas pārdalīt citām institūcijām?
AIP noteikti ir jābūt augstākās izglītības sistēmā. Tā ir bijusi pietiekami demokrātiska platforma, kurā sanāk kopā gan akadēmiskā vide, gan sociālie partneri, gan arī politikas veidotāji un izdiskutē daudzus nozarei būtiskus jautājumus.
IZM gan izteikusi pārmetumus, ka padomes sastāvs gadiem palicis teju nemainīgs un tajā redzamas vienas un tās pašas sejas.
Jāteic, ka AIP pārstāvji tiek deleģēti. Ja organizācijas izvēlas vienus un tos pašus cilvēkus, acīmredzot tam ir pamatojums. Ja viņi neko nedarītu, diez vai viņus deleģētu šo pienākumu veikšanai. Vienmēr jau var kaut ko uzlabot, var par to diskutēt, bet tas nenozīmē, ka šī institūcija jālikvidē.
Tas, kas notika ar Zinātnes padomes pārveidi par izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esošu tiešās pārvaldes iestādi, arī nešķiet labākais risinājums.
Jā, pirms reorganizācijas bija diskusijas par to, kādi būs ieguvumi šādam modelim. Tad, kad tā bija koleģiāla institūcija, tā, manuprāt, bija daudz lietderīgāka.
Arvīds Barševskis
- Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (no 2011. gada)
- Bioloģijas doktors
- Profesors, DU Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūtā
- DU zinātņu prorektors (no 2018. gada)
- DU rektors (2007–2018)
- LU profesoru padome Bioloģija
- Latvijas Zinātņu padomes eksperts
- Latvijas Universitāšu asociācijas valdes loceklis
- Latvijas Augstskolu profesoru apvienības biedrs
- Baltijas Koleopteroloģijas biedrības biedrs, dibinātājs un prezidents
- Starptautiskās karabidologu biedrības Gesselschaft für Angewandte Carabidologie e. V. (Vācija) biedrs