Trūcīgās ģimenes bailēs no sociālajiem dienestiem palīdzību labāk lūdz labdarības organizācijās

Piemēram, Vidzemē dzīvojošā Sindija ir vientuļā māte četriem skolas vecuma bērniem. Ģimene atzīta par trūcīgu, jo ikmēneša ienākumi uz katru nepārsniedz 128 eiro. Šī nedēļa ģimenei atnesusi stresu un pārdzīvojumus, jo jāgatavojas jaunajam mācību gadam. Trūcīgajai ģimenei pašvaldība atteikusi piešķirt vienreizējo skolā palaišanas pabalstu 50 eiro par katru bērnu, jo viņi skolā iet blakus kaimiņu novadā.

Sindija stāsta, ka katru reizi, kad vēršas sociālajā dienestā pēc palīdzības, viņu pārņem bailes. Iepriekšējo reizi, kad lūgusi pašvaldību kaut nedaudz saremontēt māju, jo ēka ir pašvaldības īpašumā, esot saņēmusi sociālā dienesta draudus par bērnu atņemšanu. "Tikai uzbraucieni un apvainojumi, ka man ir jānoņem bērni, ka es nespējot viņus aprūpēt. Es visu spēju, vienīgais tas, ko lūdzu - nomainīt logus. Bija atbraukuši no pašvaldība un uzteica, ja jau man tik slikti, tad jāņem bērni nost. Uz kāda pamata? Par to, ka es cīnos, lai viņiem viss būtu? Un par to man jāatņem bērni?" raidījumam stāsta vientuļā māte. Lai sociālo dienestu pēc iespējas mazāk apgrūtinātu, viņa pēc palīdzības vērsusies sociālā tīkla Facebook labdarības grupā Palīdzēsim viens otram.

Un izrādās, nabadzīgās personas visā Latvijā baidās no savu pašvaldību sociālajiem dienestiem, - secina labdarības biedrības koordinatore. To sevišķi izjutuši augustā, saņemot lūgumus palīdzēt sagatavot bērnus skolai. "Cilvēki baidās iet pie sociālajiem darbiniekiem, jo pirmais, ko mēs dzirdam no ģimenēm, kad tur braucam un prasām – kur jūs bijāt un kāda palīdzība tika sniegta, atbilde ir - nebijām, jo mēs baidāmies. Mēs baidāmies, ka atņems bērnus," norāda labdarības biedrības Palīdzēsim viens otram koordinatore Olga Krūze.

Četru gadu laikā Palīdzēsim viens otram ir sniegusi atbalstu vairākiem tūkstošiem cilvēku visā Latvijā. Tiek secināts - ļoti daudzu pašvaldību sociālie dienesti sākuši pierast un justies komfortabli, ka ir tādas labdarības biedrības. Sociālie darbinieki mēdzot nevis palīdzēt savu pašvaldību nabadzīgajiem ļaudīm, bet gan sūtīt pa tiešo uz labdarības biedrībām.

Palīdzēsim viens otram ir 17 000 sekotāju sociālajā tīklā Facebook. Tiklīdz tiek saņemts palīgā sauciens no ģimenēm, Facebook lietotāji ātri saziedo vajadzīgās mantas. No pamatdarba brīvajā laikā tās izvadā biedrības aktīvisti. Šogad vērienīga izvērtusies Palīdzēsim viens otram skolas somu akciju. Labdariem tika iedots katra bērna apraksts, mīļākā krāsa un hobiji, un pēc tā cilvēki saziedojuši 440 jaunas somas, kas piepildītas ar kancelejas precēm. Somas sūtījuši arī Lielbritānijas latvieši.

Nabadzīgo ģimeņu bērniem sagatavoties jaunajam mācību gadam palīdzējusi vēl cita biedrība - Labdarības lapa. Tā par saziedotajiem naudas līdzekļiem sagādājusi ap simts skolas somu. Labdarības lapā stāsta, ka palīdzības lūdzēji nav alkoholiķi, bet gan vecāki, kuri visiem spēkiem cenšas cīnīties ar nabadzības sekām. Lielākoties tās ir daudzbērnu ģimenes, vientuļās māmiņas, ģimenes, kurās dažādu apstākļu dēļ tikai viens no vecākiem strādā.

"Augustā mēs saņemam vairāk lūgumus palīdzēt. Šogad vairāk nekā 130 ģimenes ir griezušās pie mums ar lūgumu palīdzēt ar skolas lietām un apģērbu, jo tas ir tas brīdis pēc vasaras, kad bērni ir strauji izauguši. Lai skolā nebūtu problēmas, ka tiek apsmieti - tu atkal ar tām pašām pagājušā gada drēbēm vai ar to saplēsto, netīro somu. Tad mēs cenšamies palīdzēt, cik varam, lai bērns sagatavotos skolai. Mēs dzirdam, tomēr ir tā lieta, ja bērns nēsā vienas un tās pašas drēbes visu laiku vai arī tās ir kļuvušas par mazu, kas laukos izteikti gadās vai arī apavi ir saplēsti, diemžēl, jā, pasmejas par bērniem. Diemžēl es to dzirdu vairāk no pašu bērniem stāstiem, kā viņi jūtas, kad par viņiem smejas," saka labdarības biedrības Labdarības lapa vadītāja Amanda Grase.

Daudz skarbākas nabadzības realitātes nākas dzirdēt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa psihologiem. Ja labdarības biedrībās vēršas vecāki un aktīvi cenšas uzlabot situāciju ģimenē, tad uz uzticības tālruni jau zvana bērni, kuru mammas vai tēti nedara neko. Tieši pirms jaunā mācību gada bērni klausules otrā galā bieži raud.

"Ir daudz bērnu, kas dzīvo ģimenēs, kurās viņi nav aprūpēti. Bieži vien ir vecāki ar dažādām atkarības problēmām. Vecāki nestrādā algotu darbu. Mājās bieži vien ir antisanitāri apstākļi. Tie ir tie gadījumi, par kuriem mēs tālāk ziņojam pašvaldību institūcijām – sociālajam dienestam un bāriņtiesām," norāda VBTAI ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta vadītāja Amanda Vēja. Tāpat bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa psihologi secina, ka pašvaldību sociālajiem dienestiem ir vairāk jāmotivē vecākus meklēt algotu darbu un uzlabot savu ekonomisko stāvokli.

Latvijas Pašvaldību savienībā uzskata, ka sociālie dienesti cenšoties maksimāli labi veikt savu darbu un arvien vairāk tiekot dota makšķere, nevis zivs. "Cilvēki grib izkārpīties, bet tas, ka ne vienmēr tie apstākļi ir tādi, ka viņiem ir tā iespēja ko mainīt savā dzīvē. Šajos attālākajos reģionos un arī ne tālākajos ir grūtības ar sabiedrisko transportu, sabiedriskā transporta nodrošinājumu. Nereti tas ir tikai vienu reizi dienā, un cilvēks nemaz nevar nokļūt uz darbu un no darba," stāsta Latvijas Pašvaldību savienības padomniece sociālajos jautājumos Ilze Rudzāte.

Tikmēr četru skolēnu vientuļā mamma Sindija, kas laiku pa laikam saņem labdaru pakas, nedomā iet vieglāko ceļu - emigrēt prom uz Angliju. Lai gan tikai tā viņai pazīstamās citas trūcīgās ģimenes atbrīvojušās no nabadzības.