Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.
Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma "kāpēc?" vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem "kāpēc?". Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.
Emigrācija maina virzienu
Pirmais emigrācijas vilnis 90. sākumā Latvijas iedzīvotāju skaitu piecu gadu laikā samazināja par 170 tūkstošiem cilvēku. Iemesli – PSRS armijas izvešana, PSRS laika rūpniecības sabrukums. Šis emigrācijas virziens bija uz austrumiem un kopumā bija ieguvums, ne zaudējums Latvijai.
Nosacīti par otro emigrācijas vilni var uzskatīt 2008. gada krīzi, kad četru gadu laikā valsti pameta vairāk nekā 135 tūkstoši iedzīvotāju, kuri devās uz rietumiem. Šo cilvēku lielāko vairumu var saukt par ekonomiskajiem bēgļiem, kuri Latvijā zaudēja darbu, nespēja pildīt parādsaistības.
Kopš 2017. gada no Latvijas emigrējušo cilvēku skaits pakāpeniski saruka, apstājoties pie 10 tūkstošiem cilvēku gadā. Jāpiebilst, ka Centrālā statistikas pārvalde tautas skaitīšanu patlaban veic nevis tieši, bet izmantojot institūcijas un atbilstošu metodoloģiju. Ievērojot, ka Eiropas Savienībā ir brīva darbaspēka kustība, nav nepieciešamas īpašas atļaujas, lai dotos pastrādāt, piemēram, Nīderlandē vai Vācijā, tad seko, ka visus aizbraukušos uzskaitīt īsti nav iespējams un patiesā aina atklājas pēc brīža, kad cilvēks ārzemēs jau iekārtojies uz palikšanu.
Iemesls – darbs un atlīdzība
Pirms 30 gadiem bija pamats priecāties par to, ka šo zemi pamet okupanti. Savukārt jau pēc 2000. gada ir skaidrs, ka vairums cilvēku uz rietumiem devās ekonomisku apsvērumu dēļ.
Politiķi retorikā par reemigrāciju kļūst aizvien aktīvāki, tomēr viņi nav tie, kuri maksā algas. Valsts var sniegt atbalsta pasākumus, piedāvāt dzīvesvietas, bērnudārzus, skolas, medicīnu, lielījot, ka viss mums ir labāk, tomēr būtiskākais aspekts paliek darba vietas ar vismaz pieklājīgu atalgojumu, kas salāgojams ar ES vidējo izpeļņu. Lai būtu darbs un labas algas, ir svarīga valstī esošā uzņēmējdarbības vide, lēmumu pieņemšanas ātrums un efektivitāte, kas saistīti ar uzņēmēju vajadzībām. Protams, arī nodokļu politikai ir nozīme. Pagaidām politiķi vienīgi mudina uzņēmējus samazināt riskus, kas saistīti ar jau esošu darba vietu likvidāciju valsts lēmumu rezultātā, nevis veidot ko jaunu.
Tomēr ir Latvijā pilsoņu grupa, kura nedz krīzēs, nedz treknajos gados valsti pamest nesteidzās. Proti, cilvēki, kuriem ir īpašums, savs stūrītis zemes un meža. Zemes īpašnieki ir jebkuras valsts viens no pamatiem, un par vienu no viņiem būs iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? pirmais konkrētais stāsts.
Individuālais aizbraukšanas stāsts
Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā "atrodas" pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju.
Kāpēc? Uz šo konkrēto jautājumu arī mēģinām rast atbildi Kuram tas rūp? jaunajā sadaļā Tā dzīvo cilvēks, kuras idejas autors ir iniciatīvas grupas dibinātājs Edgars Kots. Viņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšēdētājs Māris Liopa arī piedalījās sarunā.
Mikroliegums – kā sniegs uz galvas
Zemes īpašnieka Mārča Sniedziņa stāsts sākas pirms 10 gadiem – 2013. gadā, kad kāds zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs.
"Mans uzņēmums SIA MS Kārkli bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta – 2013. gada 19. aprīlī tika iesniegta VMD vietējai mežniecībai. Šis dokuments tika pieņemts bez jebkādiem labojumiem un iebildēm, kā arī norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju," stāsta M. Sniedziņš. Viņš atceras, ka, ņemot vērā meža taksatora darbu, arī tika noteikta darījuma cena ar īpašnieku. "Samaksājot pamatīgu summu, MS Kārkli iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 2013. gada 3. jūnijā tādu (ar derīguma termiņu 2015. gada 31. decembris) arī izsniedza," norāda M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka mežizstrādes tehnika bija jāaizņemas citviet, tāpēc ciršanu bija paredzējis sākt jūnija otrajā pusē. "Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bija 21. jūnijā tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 2010. gada 21. jūnijā zemē esot reģistrēts melnā stārķa mikroliegums," pagātnes notikumus pārstāsta M. Sniedziņš. Viņš neslēpj savu pārsteigumu, jo mežā nav nedz melnā stārķa, nedz arī atrodamas tā ligzdas paliekas. "Kā var būt, ka VMD pieņem meža inventarizācijas plānu un izsniedz ciršanas apliecinājumu, bet pēc tam paziņo, ka pirms trijiem gadiem tur noteikts mikroliegums?" neizpratnē ir M. Sniedziņš.
Cīnījās un zaudēja
M. Sniedziņš atzīst, ka, sākotnēji zinot par mikroliegumu, nebūtu mežu pircis. Vēstule no Valsts zemes dienesta šokēja vēl vairāk, jo liecināja, ka VMD mikroliegumu (apgrūtinājumu) pieteikuši tikai 2013. gada 15. decembrī. SIA MS Kārkli ar šādu situāciju nav bijusi mierā un iesniegusi administratīvajā tiesā sūdzību. "Tiesa nolēma, ka taisnība ir VMD, un iestājās administratīvās tiesvedības noilgums – seši gadi, tad sāku cīnīties par materiālo zaudējumu piedziņu vairāku simtu tūkstošu vērtībā, to darot civiltiesiskajā kārtībā, bet lietas tālākā izskatīšana tika atteikta, jo meža inventarizācijas veicējs mainīja savu pozīciju – atzina, ka neesot to veicis, kaut arī attiecīgs dokuments bija iesniegts VMD, pie kam tika atrasts "viens paraksts neīstajā vietā" un tiesa izbeidza lietu," par tālākajiem notikumiem stāsta M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka, lai segtu zaudējumus un varētu tiesāties, ir nācies pārdot sava uzņēmuma kapitāldaļas un arī iecerētā ģimenes māja ir palikusi neuzbūvēta (nepabeigta). "Pašlaik tapis iesniegums ģenerālprokuroram, ir lūgums ierosināt krimināllietu par meža ierēdņu darbību grupā, jo mikroliegums te bija, te atkal ne," uz pašreizējo situāciju norāda M. Sniedziņš.
Cilvēki vai "zaļie" procenti?
Par to, vai Mārcis Sniedziņš ir sava veida izņēmums vai arī viņš būs pirmā bezdelīga jaunajā, trešajā emigrācijas vilnī, kad bēgs, vienalga, kur, lai tikai nebūtu "zaļajā" Latvijā, rādīs laiks.
Māra Liopas ieskatā saimnieciskās darbības ierobežojumi privātīpašumā daudziem liks kravāt čemodānus.
Ir ES prasība, ka aizsargājamās teritorijas ir trešdaļā Latvijas. Reāli šobrīd ir tikai 18%, bet vajag 30%.
Ir divi iespējamie nākotnes ceļi! Latvijā parādās saprātīga valsts politika, kuras pamatā ir cilvēka vajadzības un tiesības.
Otrs ceļš – bezierunu ES prasību izpilde pēc burta, nevis jēgas! Nav svarīgi, vai savvaļas lopiņi un putni dabā ir atrodami – uz papīra tiem noteikti jābūt, jo "Eiropai tā vajag". Turklāt, kā parāda M. Sniedziņa stāsts, visu var mainīt un atkal izmainīt pēc sirds patikas. Šādā nākotnes versijā daudziem būs jābrauc prom, iespējams, daži latvieši modernizēs Ķenča lūgšanu: "(..) Es lūdzu tikai vienu, lai tu dotu mērnieku cienīgtēvam tādu prātu, ka viņš nepieraksta manā meža pleķītī nevienu aizsargājamu radību. (..)" Pārējais gandrīz tāpat kā brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos.
Mārcis Sniedziņš
- SIA MS Kārkli īpašnieks
- Nozare: mežsaimniecība, lauksaimniecība, tūrisms, rekreācija, mājražošana
- Īpašumā 150 ha