Objekts pārstāv pilsētas apbūves tipu, kas izveidojies rūpnieciskās darbības rezultātā. “Tā īpašā kultūrvēsturiskā vērtība - Latvijā savdabīga 19. un 20.gadsimta mijas labi saglabājusies pilsētbūvnieciska industriālā mantojuma struktūra dabas ainavā, vēsturiskā apbūve, tās mērogs un raksturs, oriģinālās fabrikas iekārtas, materiālu lietojums un kultūrvēsturisku vērtību kopuma radītā noskaņa,” norādīja K.Kukaine.
1846.gadā vietā, kur patlaban atrodas Staiceles centrs, krogu un pārcēlāja māju apvienoja pusmuižā, kurai deva kroga īpašnieces iesauku - Staicele. 1887.gadā uzcēla pirmo tiltu pāri Salacai pie Staiceles, kuru iesauca par Zaļo tiltu.
Pēc desmit gadiem Staicelē sāka celt papīrfabriku, darbus pabeidzot jau 1898.gada rudenī. To nedaudz pilnveidoja līdz 1901.gadam.
Sākotnēji fabrikā bija tikai viena mašīna, ar kuru ražoja jumta papi. 1905.gadā uzstādīja Fjulnor firmas papīrmašīnu. Pēc papīrfabrikas uzcelšanas sāka veidoties ciemata - toreizējā Rozēnu pagasta - centrs. 1904.gada rudenī strādnieku bērniem atvēra privātskolu. 1935.gadā Staiceles ciemā bija 870 iedzīvotāju un 65 mājas.