Nežēlīgo statistiku nupat papildinājis gadījums Rīgā, Bruņinieku un Avotu ielas apkārtnē. Apmēram astoņu jauniešu bars piekāva divus brāļus. Kad jaunākais brālis bijis viens, pie viņa piesteigušies varmākas, prasot naudu. Pēc atteikuma saņemšanas viņi sākuši pusaudzi sist. Uzzinot par notikušo, bērnu steidzies glābt viņa vecākais brālis, kurš arī piekauts.
Šī paša mēneša sākumā Rīgā piekauta arī kāda 13 gadu veca meitene. Uzbrucējas bijušas pusaudzes aptuveni tādā pašā vecumā. Notikušajam bija liecinieki, kuri kautiņu necentās atrisināt, bet gan to filmēja.
Kaut gan policija īpaši statistiku par šiem gadījumiem neapkopo, nozīmīgu informāciju sniedz VBTAI dati par saņemtajiem zvaniem uz uzticības tālruņiem, kur vardarbība ir viena no centrālajām tēmām. Visbiežāk zvani tiek saņemti par emocionālu vardarbību.
2013. gadā centrs saņēma 201 zvanu, pērn nedaudz vairāk - 215. "Tur ir viss kopā - gan par notikušu faktu, gan par draudēšanu un bailēm. Detalizētāk mēs neesam pētījuši," Dienai atklāj VBTAI vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa, piebilstot, ka būtiski pieaudzis zvanu skaits par vardarbību ģimenē. "Šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Zvanu saturs ir saistīts ar vecāku gan fizisku, gan emocionālu vardarbību, tāpat arī par bērnu atstāšanu novārtā, un tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā bērni izturas cits pret citu. Ja bērni mājās netiek pienācīgi audzināti, protams, šī reakcija atspoguļojas viņu uzvedībā skolā," skaidro Rieksta-Riekstiņa.
Lielu ietekmi uz bērnu psihi atstāj videospēles un visa cita internetā pieejamā informācija. "Bieži vecāki ir priecīgi, ka bērni viņus liek mierā un sēž pie datora. Viņi pat neinteresējas par to, ko bērns šajā virtuālajā vidē dara. Tomēr šeit jāatzīmē, ka videospēle nesamaitās pusaudzi, kuram jau ir ielikti labi pamati. Ja bērns tiek atstāts savā vaļā un vērtības apgūst no tā, ko redz internetā, tad, protams, tas izkropoļo viņa vērtības. Tas mudina viņu rīkoties līdzīgi tam, kā viņš pasauli redz videospēlēs un internetā," teic inspekcijas vadītāja, piebilstot, ka šādā pusaudzī valda dusmas arī par to, ka viņš nav vecāku uzmanības vērts, un to, ka citiem klājas labāk.
Tomēr par varmākām mēdz kļūt arī tādi bērni, kas saņēmuši tieši pretēju attieksmi. Pedagoģijā ir pat termins - pāraprūpēti bērni. Tas ir tad, kad vecāki savā nesaprātīgajā mīlestībā bērnam ļāvuši darīt visu, un arī tad, ja bērns kaut ko sliktu izdara, viņi tajā vaino kādu citu. "Tāda audzināšana bērnā ieliek pārliecību, ka viņš var darīt, ko vēlas, ka robežu nav. Tad, kad skolā pedagogi mēģina šīs robežas novilkt, vecāki sāk protestēt un atbalsta bērnu, pat sakot, ka vajadzības gadījumā algos advokātus," atklāj Rieksta-Riekstiņa.
Uz jautājumu, ko darīt, lai savu bērnu maksimāli pasargātu no pusaudžiem varmākām, precīzu atbildi, protams, nav iespējams sniegt. Nav pareizi bērnā ieaudzināt bailes. Svarīgi viņā ir ielikt drošību un pārliecību par saviem spēkiem. "Esam novērojuši, ka vecāki bērnus visbiežāk tikai biedē, piemēram, stāsta, ka nedrīkst kāpt svešās mašīnās. Tajā pašā laikā viņi nepastāsta, ko darīt gadījumos, ja viņš tajā mašīnā tiek ievilkts. Vecākiem ir jāizrunā ar bērniem, kā saukt palīgā, kā pievērst uzmanību, ja notiek nestandarta situācijas."
Visu žurnālistes Aļonas Zanderes rakstu Varmākas - galējībās audzinātie lasiet trešdienas, 20.maija, laikrakstā Diena 5.lpp.!