"Ziemeļos viss ar cilvēku notika savādāk," 1995. gada 25. marta SestDienā, stāstot par izsūtījumu Sibīrijā, arī epizodi par cilvēka sīkstumu izstāstīja Ruta Koše (1916– 1998), dzimusi Rute Meierovica, Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica meita. "Atceros, man bija milzīga temperatūra, izgāju ārā, stāvēju pie sētas, jo aiz karstumiem nezināju, kur dēties. Pastāvēju, pastāvēju, un pārgāja. Te saka – dzeltenā slimība, nevar taukumu ēst, nevar to, nevar šito. Mēs visi bijām dzelteni, un nekas." Izsūtīta 1941. gadā, Latvijā Ruta atgriezās 1956. gadā un secināja, ka nekas nav beidzies: "Daudzi, izcietuši Sibīrijas mokas, nespēja pārdzīvot naidu un ļaunumu, ar kādu viņus sagaidīja dzimtene." Kad Rutai bija jāiet pensijā, viņai darba stāžā neieskaitīja 12 gadus, kuros viņa piespiedu kārtā zvejoja zivis Jeņisejā. "Tagad krievu armija nevar vien iziet no Latvijas, jo viņiem neesot dzīvokļu, bet mūs izsvieda pilnīgi tukšā vietā aiz Polārā loka. Sākumā bija tikai trīs dēļu kaudzes upes krastā, kur piestāja barža, lai izsēdinātu ap 500 badā novārgušu cilvēku. Vienu dēļu kaudzi izlietoja zārkiem. Pirmajā laikā cilvēki krita kā mušas."
Tāpat kā daudzi represētie, Ruta nekrāja žulti un izmisumu uz visu pasauli. Kas īsti cietuši, tie kļūst labsirdīgi.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 1. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60