Vēsture Dienā: Kā Deinats modināja

Pirms intervijas ar svētdienu miera traucētāju Kaspars Ozols iztēlojās, kādam būtu jāizskatās zvaniķim: "..sirms sakumpis vīrs melnos paltrakos. Runāt ar viņu nav nozīmes, jo viņš ir kurls. Gadu gaitā virves iegrauzušas viņa delnās dziļas rievas. Īsāk sakot, vecais zvaniķis.

Taču pirmais no iztaujātajiem zvaniķiem, kaut arī zvanīšanas veterāns, ne sirms, ne kurls. Viņu sauc Jānis Deinats, un viņš paskopi atceras tos laikus, kad strādājis Svētās Ģertrūdes baznīcā." Deinats atklāja, ka par zvaniķi tur strādājis 1985.–1986. gadā. "Es biju students, un man vajadzēja naudu. Tad es uzzināju, ka no šī posteņa iet prom Ēriks Vilsons, un tiku viņa vietā. Es jau nebiju tikai zvaniķis. Zvaniķis – tas bija tikai starp citu. Galvenais bija sētnieka un kurinātāja postenis turpat baznīcā.

Vai tev bija kādi priekšraksti zvanīšanai?

Tur ir viens zvans. Zvanīt jāsāk desmit minūtes pirms dievkalpojuma. Mācītājs lūdza svētkos, piemēram, uz Lieldienām, zvanīt pacilājošāk, nu tā: ding, ding, ding. Lielajā Piektdienā – skumjāk: dong… dong...

Kas tevi apmācīja?

Vilsons vienreiz parādīja. Tas nav sarežģīti. Noteikti jāuzvelk cimds, jāapsien zvana aukla ap roku. Un jāvelk. No mājām jāpaņem pulkstenis, lai zinātu, kad beigt. No torņa bija ļoti skaists skats, bet tas bija arī slepens, jo varēja redzēt krievu armijas štābu. Neraugoties uz to, mans sievasbrālis, fotogrāfs, pa kluso bija uzkāpis un nobildēja Marksa ielu visā garumā. Šo skatu izmantoja arī Arvīds Krievs filmā Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili.

Vai tu zvanot nekļuvi kurls?

Nu, drusku ausis parasti aizkrita, bet tas laikam nebija nopietni.

Cik tev toreiz maksāja?

Piecus rubļus par reizi, taču tik bieži nemaz nebija jāzvana. Kad biju beidzis studēt un bija citi darbi, es nodevu šo posteni Alvim Hermanim."

Nākamais intervētais zvaniķis tajā pašā Svētās Ģertrūdes baznīcā bija četrpadsmitgadīgais Jānis Upmanis. Viņš Kaparam Ozolam atklāja, ka aukstā laikā nedrīkst strauji zvanīt un ka kopumā jāzvana desmit minūšu. Vaicāts par sajūtām augšā, Upmanis teica: "Sākumā bija drusku bail. Vakaros bija tumšs, baidījos arī no augstuma. Tagad, skatoties no torņa, ir prieks, ka tik tālu var​ redzēt un ka esi augstāk par citiem."
Tikai trešais zvaniķis atbilda Kaspara Ozola sākotnēji iedomātajam zvaniķa tēlam – sirms un nopietns vīrs, Pareizticīgo katedrāles zvaniķis Viktors Aleksejevičs, par zvaniķi tobrīd bija strādājis jau 45 gadus. "Vai varat attiecināt uz sevi stereotipu par zvaniķi kā neglābjami kurlumam nolemtu?" Ozols vaicāja Viktoram Aleksejevičam. "Jā, noteikti. Tāpēc zvanot vienmēr cenšos ausis ar kaut ko aizbāzt. Tikko lasīju kāda ārzemju profesora pētījumus par zvanu skaņas iedarbību uz dzīviem organismiem. Viņš ir atklājis, ka baznīcas apkārtnē 20 kilometru rādiusā iznīkst visi baciļi. Un tieši no zvanīšanas.

Cik zvanu ir jūsu baznīcā?

Pagaidām divi, taču drīz būs vēl. Kopā ar mazajiem zvaniem, kurus izmanto zvanu spēlēs, vajadzētu būt vismaz astoņpadsmit. Ar laiku šo skaitu atjaunosim.

Kā jūs skaidrotu zvanīšanas jēgu?

Pirmām kārtām, lai dotu ziņu ļaudīm, ka sākas liturģija. Turklāt tā ir cieņas izpausme Dieva priekšā. Kad skan zvani, tur augšā eņģeļi un visi debesu spēki​ arī priecājas."