Taču kārkluvācietība nebija fatāli bīstama kaut vai tāpēc, ka laukos dzīvoja pietiekami daudz latviešu, kuri varbūt visa mūža laikā nekur īpaši tālāk par dzimto pagastu neaizklimta, savukārt no pilnīgas kārklukrievības uzvaras latvieša apziņā mūs pasargāja fakts, ka krievu valoda bija impērijas okupācijas valoda. Savukārt nedz angļi, nedz amerikāņi mūs diemžēl nekad nav okupējuši (patiešām žēl, tad varbūt mums līdzās daudzām citām nepatīkamām lietām, ar kurām paši netiekam galā, izpaliktu arī banku attīrīšanās un pašattīrīšanās asiņainais process), tāpēc latvietī nav arī nekādas iekšējas pretestības, stiepjoties pēc angļu vārda, un neglābj pat angļu valodas baisā rakstība un skaņas, kuras normāls latviešu valodā augušais nespēj izrunāt.
Bet atgriežamies pie 1995. gada.
''Kādreizējo padomjlaiku satraukumu par latviskās identitātes, latviešu valodas sūro likteni okupācijā nomainījis apātisks miers. Ik dienas, staigājot pa pilsētu, pretī ņirdz dīvaini veikalu nosaukumi, kurus izrunājot mežģās gan mēle, gan prāts,'' rakstīja SestDiena.
''Un… nekas, tīri mierīgi esam. Valsts televīzija Rietumu rūpnieciskos šedevrus reklamē raidījumā TV Shop, ko īpatnēji latviskā izloksnē kā mēdoties izkliedz anonīmu meiteņu balsis. Šķiet, ka šai bezjēdzībai gala nebūs.''
Anija Pelūde bija ieskatījusies, kā sokas ar valodas lietām ārstniecības iestādēs. ''''Caurejai'' – lasu starp žilbinoši krāsainajām zāļu paciņām un pudelītēm iespiesto uzrakstu un brīnos: par vai pret caureju? Taujāju pēc padoma aptiekas darbiniecei, un viņa norāda uz blakus vitrīnu, kur rakstīts: ''Aizcietējumiem».'' Pelūde no filoloģes Rasmas Grīsles uzzinājusi, ka mākslīgās saknes būtu jāliek lietā tikai galīgā trūkumā, bet vispirms gan ir pareizi jālieto dabiskie valodas avoti. ''Un tas arī tiek darīts. Piemēram, medicīnā būtu vajadzīgs ērts vārds ar tādu nozīmi kā vācu nuchtern – neēdis, ne ēdis, ne dzēris, tukšu vēderu. Pēc Jāņa Endzelīna ieteikuma tāds varētu būt vārds ''blaivs'', aizguvums no lietuviešu ''blaivas''. (..) Grieķisko metastāžu (metastasis) vietā varētu teikt arī latvisko «riesums».»
Arī Normunds Naumanis pievērsās valodai: ''Otrās rokas (lūdzu, adresi arī pirmajai rokai!) veikalos vai dižtirgos pērkam laikras un aperkoutus, tīšērtus un tēkreklus (gribētos arī mē un bē), līvaisus un citus baisus. Ēdam anklbeņus, kornfleikus, bigmekus, pajus, šrimpus, čikenus ar un bez čilijiem un karijiem, košļājam spērmintus un izspļaujam šitus bez skābes rītos un vakaros. Tātad esam tikuši tālāk par čeburekiem, kečupiem un pelmeņiem lavkās un plavkās. Bērni tešas pēc kindersurpraiziem, svīst ar pucļiem jeb pazliem, klausās sīdī pleijerus, savstarpā apspriezdami jaunākos levelus dūmā vai emerikenpokerā, un sapņo par tusiņiem tehnotrešā. Vecākā paaudze nesaprot, kāpēc aidžītēvē un aibīemm, nevis kā stāv rakstīts, un žigli tiem gribas ķert pēc metaksas vai metastāzes, kurvuazjē vai rigaļjas, blūkurakao, perfēdamūr vai vinrūž bužolē… Vienalga – nervi notrulinās tāpat. Un nepalīdz nekāda stresformula, herbalaifs, vitaforss, aspirīnfrī… Rietumnieki brīnās, kamdēļ veikals ir slikts (BAD), kā lai saprot kafejnīcas un veļasmazgātavas Miele kopdzīvi vai vēl dīvaināk – vai dižtirgus (supermārkets) ILGA koķetē ar sārto, divdomīgo pasaules International Lesbian and Gay Association abreviatūru?
Latviski nelatvisko vārdu, nosaukumu un apzīmējumu ieviešanas putra jau kāpj debesīs, un – pavej! – tā nav izēdama.
Vitrīnu, uzrakstu, paziņojumu ņirbā zūd saprātam aptveramās robežas starp kuriozu un bezjēdzību. (..) Apburtais valodu ritenis rit, savvaļas likumu balstīts. Kas grib, lai riteņo pakaļ. Murgaina, smieklīga un nožēlojama aina. Bet sociopsihologi nopietni runā par valodas distrofiju, par civilizācijas ''internacionalizēšanās izraisītām polilingvistiskām idiotijām, par globālu semiotiskās atrofijas sindromu'': ak dievs, kaut to varētu saprast latviski!''
Man šodien atliek tikai pievienoties Naumaņa teiktajam: senāk bites bija saldākas un medus lielāks.
Nezinu, vai valodas inspektori šodien vairs cīnās par to, lai latviešu valodu vispār lietotu, kā tas bija 1995. gadā daudzās rūpnīcās, bet latviešu jaunajā paaudzē polilingvistiskā idiotija jau ir pārgājusi nākamajā līmenī.
Mierinājums – latvieši ir liela tauta, netrūks arī gudro.