Vēsture Dienā: Latvijas gaisu 90. gados tricināja sprādzienu noziegumi

1997. gada 14. janvāra rakstā Noziegums, kas iznīcina pēdas spridzināšanas problēmu aplūkoja Dienas kriminālreportieris Edgars Galzons. "Pērn Latvijā ir nogranduši 53 sprādzieni, kas ir 15 reižu mazāk nekā 1995. gadā (tā rakstīts tekstā, acīmredzot kļūda, jo rakstam pievienotajā reģistrēto sprādzienu statistikā 1995. gadā uzrādīti 68 sprādzieni ar pieciem bojāgājušajiem, bet 1994. gadā – 79 sprādzieni – E. Z.). Viena persona sprādzienā guvusi smagus miesas bojājumus, bet divi cilvēki – Adrians Babadžanjans un Jurijs Vasiļjevs – tika nogalināti. Zīmīgi, ka abi vīrieši, kas ilgu laiku bijuši kriminālpolicijas darbinieku redzeslokā, tika uzspridzināti vienā un tajā pašā vietā – pie nacionālā sporta centra Mežaparks. Latvijas kriminālpolicijas darbinieki uz aizdomu pamata par sprādzienu rīkošanu vai kāda cita veida līdzdalību šajos noziegumos aizturējuši 47 personas. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, aizturēto skaits esot gandrīz uz pusi lielāks."

1996. gada decembra vidū Diena bija rakstījusi, ka atklāts lielākais nelegālais munīcijas arsenāls Latvijas vēsturē, atgādināja Galzons: "Tolaik Organizētās noziedzības apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras darbinieki vairākās vietās Rīgā atrada 600 detonatoru, 128 kājnieku mīnas, 800 gramus plastikāta sprāgstvielu un citas ierīces. 1996. gadā kopumā tika konfiscēti aptuveni 180 kilogrami trotila un 4 kilogrami plastikāta sprāgstvielu, aptuveni 1800 dažādu detonatoru, 135 mīnas un liels daudzums degauklu. Pērn diviem Rīgas pašvaldības policijas darbiniekiem tika atsavinātas trīs reaktīvās raķetes, kuras viņi centās pārdot. Pārsvarā sprāgstvielas un munīcija Latvijā ievestas no Krievijas vai arī palikušas "mantojumā" no lielvalsts aizgājušās armijas. Vislielākais skaits sprāgstvielu konfiscēts Liepājas pilsētā un rajonā, kā arī Rīgas pilsētas Vidzemes un Latgales priekšpilsētā."

Lai gan rakstā tika izteikta cerība, ka 1997. gadā Latvijā gaiss tiks tricināts mazāk nekā iepriekšējos gadus, kopaina nebija optimistiska. "ONAB sprādzienu grupai 1996. gadā nav izdevies atklāt nevienu krimināllietu, kas ierosināta par spridzināšanas gadījumiem." ONAB sprādzienu grupas vecākais inspektors Aigars Berķis Galzonam stāstīja, ka divas no šīm krimināllietām atklātas operatīvā ceļā, respektīvi, sprādzienu grupas darbiniekiem ir zināmi sprādzienu pasūtītāji, taču juridiski viņu vainu pierādīt neesot iespējams. Sprādzienu noziegumus grūti atklāt gan tāpēc, ka tie lielākoties notiek naktī, kad liecinieku parasti nav, gan tāpēc, ka sprādziena mērķis ir ne tikai nodarīt lielu postu, bet arī slēpt pirkstu nospiedumus un apavu pēdas. Kā bīstama tendence tika novērota vairāku Latvijas militāro formējumu darbinieku saistība ar kriminālajiem grupējumiem, dodot profesionālus padomus noziedzniekiem.

Tomēr ar "sprādzienu lielvalstīm" – Ameriku, Krieviju, Vāciju, Franciju, Peru, Kolumbiju – Latviju salīdzināt nevarot, uz šo valstu fona 1996. gadā izskatījāmies kā miera osta. Te 90. gadu vidū nebija noticis neviens diversijas akts ar sprāgstvielu izmantošanu. Līdz 2000. gada 17. augusta sprādzieniem universālveikalā Centrs vēl bija palikuši daži gadi.