''Ļeņingradas dzejnieks Jevgeņijs Reins ir nosaucis Brodski par poēzijas Pikaso, kas izlaidis caur sevi neskaitāmus ietekmju posmus. Brodskis tiecās savienot šķietami nesavienojamo: avangarda estētiku un klasisko pieeju, absurda pasauli un kārtības pasauli. Tas ļāva viņam pārvarēt atkarību no kultūras tradīcijas. Nobela prēmijas saņemšanas ceremonijas runā viņš minēja Mandelštamu, Cvetajevu, Frostu, Ahmatovu un Odenu kā savus skolotājus. Šiem pieciem varētu pievienot arī XX gadsimta krievu dzejniekus, vispirms Deržavinu, XVII gadsimta angļu dzejniekus metafiziķus, it īpaši Džonu Donnu, un T. S. Eliotu. Brodskis raksta, ka no angloamerikāņu dzejniekiem mācījies apvaldīt poētiskās jūtas. Dzejnieka domāšana ir sintētiska, tāpēc dažādas pieredzes apgūšana ir nepieciešama.
''Dzejnieks zog pa labi un pa kreisi un, to darot, neizjūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Taču ''kalpošana mūzām'' ir šausmīga tāpēc, ka tā necieš atkārtošanos: vienalga, vai tā būtu metafora, sižets vai paņēmiens… Jo biežāk dzejnieks sper nākamo soli, jo izolētākā stāvoklī viņš nonāk.''
Josifs, Ļeņingradas žurnāla Baltijskij Flot fotokorespondenta dēls, ģimenē bija vienīgais bērns. Pēc kara Brodsku ģimene dzīvoja komunālajā ''pusotristabas'' dzīvoklī. Likteņa ironija – tas bija dzejnieku, padomju varas ienaidnieku Merežkovska un Gipiusas, kādreizējais dzīvoklis. Vēl viena ironija – varbūt tieši drūmajiem Staļina laikiem pienākas pateicība par Brodska ticību vārdam.
''Grāmatas turēja mūs savā absolūtā varā. Dikenss bija reālāks nekā Staļins vai Berija. Grāmatas kļuva par pirmo un vienīgo realitāti laikā, kad pati realitāte tika uzlūkota kā bezjēdzība vai traucēklis.''
Lai palīdzētu vecākiem, Brodskis 15 gadu vecumā pameta skolu un strādāja dažādus darbus: bija frēzētājs, kurinātājs, bākas uzraugs, sanitārs morgā, palīgs ģeologu ekspedīcijās Jakutijā, Tjanšanā, Kazahijā un Baltās jūras piekrastē. ''Es mainīju darbus tāpēc, ka gribēju pēc iespējas vairāk uzzināt par dzīvi un cilvēkiem,'' Brodskis teica tiesā. Tajā laikā viņš intensīvi nodevās pašmācībai, apguva angļu, vēlāk – arī poļu un serbhorvātu valodu, aizgūtnēm kampa pasaules kultūru, dzejoja un atdzejoja. Kopš 18 gadu vecuma bieži lasīja dzejoļus studentu auditorijās un strauji kļuva populārs. 1960. gadā iepazinās ar Jevgeņiju Reinu, kuru uzskata par savu skolotāju: ''Tas bija vienīgais cilvēks pasaulē, ar kura viedokli es kaut cik esmu rēķinājies.'' Vests pie Annas Ahmatovas, Brodskis atceras, ka tajā brīdī īsti nav sapratis, kurp viņi dodas, – pirms tam viņš pat nav zinājis, vai Ahmatova vēl ir dzīva. (..) Vēlāk viņš Ahmatovu ir nosaucis par savas apziņas daļu: ''Viss, ko es rakstu, galu galā arī ir stāsts par Ahmatovu.'' Ahmatovas, tātad tā laika neoficiozās kultūras ''spices'', atzinība līdzās Brodska talantam, cilvēciskam un profesionālam nonkonformismam acīmredzot bija viņa galvenie ''grēki'', kas Hruščova atkušņa beigās noveda Brodski uz apsūdzēto sola.
Pirmo izsaukumu uz miliciju un brīdinājumu par atbildību par ''liekēdību'' Brodskis saņēma jau 1962. gadā. 1963. gada 29. novembrī avīzē Večerņij Ļeņingrad parādījās feļetons Okoloļiteraturnij truteņ – par liekēdi Brodski, kas velveta biksēs parādījies Ļeņingradas literārajās aprindās. No velveta biksēm līdz dzimtenes nodevībai tolaik bija viens solis. 1964. gada februārī Brodski aizturēja uz ielas un pēc mēneša notiesāja uz pieciem gadiem izsūtījuma spaidu darbos par liekēdību (tuņejadstvo), jo ne pornogrāfiju, ne pīšanos ar ārzemniekiem viņam piešūt neizdevās. (..)
Brodska atbilde tiesā uz jautājumu, kāpēc viņš dzejošanu nav mācījies augstskolā, ir kļuvusi hrestomātiska: ''Domāju, ka tas ir no Dieva.'' Ar šiem vārdiem Brodskis apzināti pieņēma savu likteni. (..)
1972. gadā atrazdamies Amerikā, Brodskis uzzināja, ka viņa atgriešanās nav vēlama. Emigrācijā Brodska liktenis veidojās veiksmīgi. Intelektuālo aprindu uzmanības lolots, viņš dzīvoja bez bēdu un brīvi, lasīdams lekcijas amerikāņu universitātēs un attīstīdamies radoši. Un, ja šī attīstība veda dzejnieku arvien tālāk vientulībā, iemesls meklējams galvenokārt viņa poētiskajā kredo. Mākslinieka brīvības cena ir vientulība. Jo tālāk, jo caurspīdīgāks kļūst Brodska dzejas gaiss.''