"Man tikai pagrūti saprast, kas viņiem, tik dažādiem, pašiem ir kopīgs un vai šīs dzejas dienas gadu gaitā nekļūst tik pat (Neiburga "tik pat" vienmēr rakstīja atsevišķi – red.) formālas kā savulaik komunistiskās sestdienas talkas. (..) Bet lai notiek svētki! Viss ir vajadzīgs, kas kādam ir vajadzīgs. Es gribu uzsaukt tostu tiem, kuri savu dzeju vairs nelasa, laikam pakaļ neskrien. Viņiem Dzejas dienas ir vajadzīgas. Par mirušiem dzejniekiem, draugi!" sleju ar tostu beidza Andra Neiburga.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 13. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!