Vēsture Dienā: Vanaga stiprā pils

Drīz pēc ievēlēšanas, 1993. gada 10. februārī, Vanagu intervēja Diena. "Izskanēja runas par to, ka vēlēšanu rezultāti tiekot apšaubīti," intervijas ievadā rakstīja Inese Zandere. "Konsistorija apstiprināja, ka Jāņa Vanaga ievēlēšana ir likumīga, bet konsistorijas sēdē Vanaga kungs atteicās no arhibīskapa vārda un kļuva par Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapu. Kāpēc? Vai luteriskajā Baznīcā radusies kāda plaisa?"

Tomēr intervija galvenokārt bija veltīta Jāņa Vanaga uzskatiem. Vispirms – kā viņa tagadējo kristīgo izpratni par pasauli ietekmē Vanaga agrāko gadu interese par latviešu folkloru un Krišnas apziņas kustību. "Es, paliekot cieņā pret folkloru, tomēr nepietveros pie tās tik ļoti, lai atsacītos no Dieva augstākās atklāsmes," atbildēja Vanags. "Tikai kristietība manā mūžā ir izrādījusies tā, kas nedzīvo kaut kādā jābūtības sfērā. Senie latvieši neesot grēkojuši, tālab viņiem arī grēku piedošanas un pestīšanas mācība nebijusi vajadzīga. Pat ja senie latvieši tiešām negrēkoja, kaut gan es domāju, ka viņi bija tādi paši cilvēki kā visi citi, tad šodienas latvieši taču grēko – un daudz!

Krišnas apziņas kustībā es varbūt līdz galam nebiju iedziļinājies. Tieši tajā laikā, kad tam gatavojos, Kristus mani uzrunāja ļoti pārliecinošā veidā, un es sapratu, ka tomēr piederu viņam. Ilgāku laiku nopūlējos ar domu savienot to, kas man patika austrumu mācībās un kristietībā. (..) Taču, dziļāk izprotot evaņģēlija mācību, atklājās, ka tas nav iespējams. Tās ir divas radikāli atšķirīgas pieejas cilvēka dvēseles pestīšanai un divas dažādas pasaules ainas. Man bija jāizšķiras. Kristus mācība man parādīja pārliecinošu un skaidru atbildi uz manām problēmām – grēkapziņu un mirstīguma apziņu."

Vaicāts par runām, ka daļa kolēģu viņu intensīvi centušies atrunāt no kandidēšanas, Vanags teica: "Bija daudz kolēģu, kas intensīvi centās mani pierunāt. Bija arī mani draugi, kas uzskatīja, ka labāk būtu, ja kandidētu prāvests Rozītis. Nelaimīgā kārtā šajā sinodē atšķirīgie viedokļi tika pacelti domstarpību līmenī. Es apzinājos, ka bīskapam labāk būt vecākam un pieredzējušākam. Taču ļoti daudzi amata brāļi nāca pie manis ar lūgumu neatteikt, jo viņi ar mani saista kādas cerības. Šīs cerības ir saistītas ar manu nostāju ticības lietās. Es esmu diezgan konservatīvs savos kristīgajos uzskatos. Pēc manām domām, Bībeles lasīšanai būtu jāveido cilvēku pasaules uzskats, nevis otrādi. To mēs redzam pasaulē diezgan daudz, tas ir sāpīgi un man nav pieņemami. Gribētos saglabāt to seno Baznīcas mantojumu, kas ir parādījis sevi kā paliekošs, vērtīgs un cilvēkiem svētību nesošs. Mani daudz nesaista modernie strāvojumi baznīcā, t. s. liberalizācija. Es Svētos Rakstus pieņemu kā pamatu, kas ir patiess, autoritatīvs un katram kristietim saistošs."

Runājot par Baznīcas liberalizācijas tendencēm, Vanags teica: "Šodien ir vairāk parasts attēlot Dievu tikai no vienas puses, proti, ka Viņš ir mīlestība. Viņš visu piedos, visu sapratīs, visā nāks mums pretī. Tas nav nepareizi, jo Dievs ir mīlestība un Viņa mīlestība ir bezgalīga, bet Dievs ir arī svēts, viņam ir taisnīgas prasības pret cilvēkiem, kuras Viņš mums izvirza mūsu pašu labā – lai mēs nepazustu. Neredzot Dieva svētumu, zaudējot bijību Viņa priekšā un nevēloties vai nespējot mainīt savu dzīvi, rodas nepieciešamība interpretēt Svētos Rakstus un līdz ar to – arī Baznīcu. Es negribētu teikt, ka Rietumos šī tendence ir tik masveidīga, lai gan Rietumi liberalizācijas ziņā ir gājuši tālāk par mums. "Dzelzs aizkars" mūs no tā ir nedaudz pasargājis. Vajāšanu apstākļos liberāla kristietība vienkārši nespēj izdzīvot. Tad, kad cilvēkam ir jāiet cietumā vai nāvē, viņam ir jāzina, par ko. Ne katrs šeit ir bijis apcietināts, tomēr mums katram ir zināma pieredze, ko nozīmē ticēt Dievam un kalpot Kristum tad, kad par to draud briesmas vai vismaz nepatikšanas."

Vaicāts, vai tiks likti šķēršļi turpmākai sieviešu ordinācijai, Vanags teica: "Vienīgais šķērslis ir mana persona, jo mācītājus ordinē bīskaps. (..) Ja sinode gribētu šīs manas tiesības kaut kā ierobežot, to vajadzēja darīt, vienkārši nebalsojot par mani. Tāpēc es ļoti skaidri uzsvēru šo savu pārliecību un norādīju sinodei uz tām komplikācijām, kuras var rasties mūsu Baznīcā, ja tiks izvēlēts vadītājs, kuram ir šādi uzskati."