2011.gada nozīmīgākie notikumi un tendences pasaulē

Divas ilglaicīgas un pamatotas, taču ne īpaši daudzskaitlīgas protesta akcijas, kuras lemtas pakāpeniskai izsīkšanai, kas arī ir tās vienojošais faktors. Internetā dzimušajai kustībai Okupē Volstrītu nav nedz konkrētas ideoloģijas, nedz vadoņu, tas dalībniekus vieno tikai neapmierinātība ar vispirms jau ASV, bet pēc tam arī citu valstu, kurās uzplaiksnīja kustības atzari, valdību rīcību, uz “mazo cilvēku” rēķina atbalstot finanšu sektoru un tā intereses stādot augstāk nekā valstu un pilsoņu intereses. Tāpat akciju dalībnieki ir sašutuši par finansistu neremdināmo apetīti un “svēto govju” statusu.

Ja Okupē Volstrītu būtu nevis vienkārši kreisi noskaņotu un ar esošo kārtību neapmierinātu galvenokārt gados jaunu cilvēku protesta kustība,  bet gan organizēts spēks ar skaidru ideoloģiju un mērķiem, tai būtu visas iespējas kļūt par graujošu spēku, kas varētu arī piespiest sistēmu pārtapt par kapitālismu ar cilvēka seju. Tā kā ir tikai protests, bet vietā nekas piedāvāts netiek, ASV un Lielbritānijas varas iestādes kustību veiksmīgi apkaro, bet esošās sistēmas pamatos nopietnas plaisas nav radušās.

Līdzīga situācija ir arī Krievijā, kur pēc 4. decembra Valsts domes vēlēšanām virtuālajā telpā uzliesmoja salīdzinoši plaša neapmierinātība ar lielo nelikumību skaitu to laikā, kas pārauga neapmierinātībā ar Vladimira Putina vēlmi atgriezties prezidenta postenī. Lai arī atsevišķās protesta akcijās Krievijas galvaspilsētā Maskavā piedalījās ap 50-60 tūkstošiem cilvēku, protesta kustība tikpat kā nebija manāma ārpus Maskavas un Sanktpēterburgas un sākusi iet mazumā. Gan tādēļ, ka Kremlis ir apsolījis diezgan jūtamas, taču varai nekādus būtiskus zaudējumus neradošas vēlēšanu sistēmas reformas un pat pieļāvis iespēju, ka pēc kāda laika varētu notikt atkārtotas parlamenta vēlēšanas, ko liela daļa protestētāju uzskata par pietiekamu iznākumu, gan tādēļ, ka protesta akciju dalībnieki sastāv no pašas raibākās publikas – sākot ar ultranacionālistiem un beidzot ar absolūtiem liberāļiem, kuriem nav pat katram sava nākotnes redzējuma, nemaz nerunājot par vienotu vīziju. Tāpat opozīcijas nometnē pastāv asas domstarpības starp ilggadējiem “štata opozicionāriem” un jauno politiķu paaudzi.

Pieklusušas arī rietumvalstu politiķu slavas dziesmas V. Putinu no troņa gāzt tīkotājiem, jo lai arī lēnām, līdz rietumu galvaspilsētām ir nonākusi izpratne, ka tā dēvētajiem demokrātiem Krievijā atbalsta nav un nebūs – pārāk spilgā atmiņā ir 90. gadu haoss, bet vienīgā kaut cik reālā alternatīva V. Putinam ir komunistu līderis Genādijs Zjuganovs, salīdzinot ar kura ideoloģiju Krievijas impērijas atjaunotājs V. Putins izskatās gluži vai pēc krievu demokrātijas tēva.

2011. gada 23. septembrī Palestīniešu pašpārvaldes prezidents Mahmuds Abass oficiāli iesniedza ANO ģenerālsekretāram Banam Gimunam pieteikumu ANO, lai Palestīna tiktu uzņemta par organizācijas pilnvērtīgu dalībvalsti. Iesniegumā ANO lūgts Palestīnu atzīt ar Austrumjeruzalemi kā tās galvaspilsētu un 1967. gada 4. jūnija robežās, kādas tās bija pirms Sešu dienu kara ar Izraēlu.

Vienlaikus jau pieteikuma iesniegšanas brīdī bija zināms, ka lielākais uz ko palestīnieši var cerēt pārskatāmā nākotnē ir novērotājvalsts statusa iegūšana. Lai iegūtu dalībvalsts statusu, pieteikums ir jāatbalsta vismaz deviņām no 15 ANO Drošības padomes loceklēm, pie kam neviena no DP patstāvīgajām dalībvalstīm nedrīkst izmantot savas veto tiesības. Palestīniešu gadījumā ASV jau iepriekš bija paziņojušas, ka izmantos veto tiesības, tādēļ DP turpina izlikties, ka domā, kā rīkoties Palestīniešu pašpārvaldes gadījumā.

Strīdus ābols ir palestīniešu un Izraēlas nespēja nosēsties pie sarunu galda, pie kam acīmredzami lielāka daļa atbildības ir jāuzņemas Izraēlai, kura ietiepīgi ignorē vienu no galvenajām palestīniešu prasībām – atteikties no kolonistu apmetņu būvniecības okupētajās teritorijās. Palestīnieši savukārt uzskata, ka, turpinoties Izraēlas kolonizācijas politikai, miera sarunas ar Izraēlu zaudē jebkādu jēgu.

Faktiski šajā gadus desmitiem ilgušajā konflikta ir izveidojies apburtais loks, izeja no kura pārskatāmā nākotnē nav redzama. ASV turpina bez ierunām atbalstīt Izraēlu, savukārt abu konflikta tiešo dalībnieku piekāpšanās oponentiem nozīmē cieņas zaudēšanu savu vēlētāju acīs. Tāpat nozīmīga loma ir faktam, ka abās pusēs ir liels skaits cilvēku, kuri vārda tiešā nozīmē pārtiek no šī konflikta un nevēlas, lai tas tiktu izbeigts. Ilgtermiņā uzvarai tomēr vajadzētu būt palestīniešu pusē, gan tādēļ, ka viņu pusē ir starptautiskās sabiedrības simpātijas, gan tādēļ, ka Izraēla tieši sava kategoriskuma pret palestīniešiem dēļ nonāk aizvien lielākā starptautiskajā izolācijā, sākot konfliktēt pat ar Vašingtonu.

Nekārtības Lielbritānijā izcēlās pēc tam, kad 2011. gada 6. augustā pie policijas ēkas Londonas Totenhemas rajonā notika protesta akcija pret to, ka 4. augustā apšaudē ar policiju gāja bojā kāds, pieklājīgi izsakoties, likumus ne īpaši mīlošs vīrietis. Protestētāji apšaubīja versiju, ka jaunais vīrietis apdraudējis policiju, kas tika skaidrots kā apšaudes iemesls.

Pēc šīs akcijas vairāki simti cilvēki sāka demolēt un dedzināt ēkas un transportlīdzekļus un izlaupīt veikalus. Pēc tam  nekārtības no Totenhemas pārmetās uz citām vietām, kļūstot par lielākajām nekārtībām, kādas Lielbritānija piedzīvojusi vairākos gadu desmitos.

Kopumā četras dienas ilgušajos grautiņos piedalījās ap 50 tūkstošiem cilvēku, no kuriem tika aizturēti ap 3000, un lielākajai daļai no viņiem jāstājas tiesas priekšā par ļaunprātīgu dedzināšanu, vandalismu, laupīšanu un citiem noziegumiem. Dzīvības grautiņu laikā zaudēja pieci cilvēki.

Vardarbīgie grautiņi Lielbritānijā arī noveda pie virknes pesimistisku prognožu, ka nemieri agri vai vēlu uzliesmos arī citās Eiropas valstīs. Krīzes dēļ par ievērojamu problēmu daudzās valstīs kļuvis augstais jauniešu bezdarba līmenis, savukārt plašie taupības pasākumi samazinājuši sociālajai sfērai, veselības aprūpei un izglītības jomai atvēlētos līdzekļus, vairojot neapmierinātību sabiedrībā. Atbilstoši prognozēm, nākamie nemieru viļņi agri vai vēlu varētu skart tādas valstis kā Spāniju, Grieķiju, Itāliju un Franciju, tomēr šis ir gadījums, kad pietiek ar vienu dzirksteli, kad ugunsgrēks sāktos jebkur.

2011. gada 1. maijā ASV prezidents Baraks Obama paziņoja, ka īstenota taisnīga atriebe – kādā savrupmājā Pakistānā ASV armijas īpašo uzdevumu vienīga nogalinājusi teroristu grupējuma Al Qaeda līderi un 2001. gada 11. septembra terora aktu Ņujorkā organizatoru Osamu bin Ladenu. Izņemot simbolisku taisnīgumu, šim solim nekādas citas jēgas nebija – Osama bin Ladens jau sen bija atkāpies no Al Qaeda faktiskās vadības un viņam nebija nekādas reālas ietekmes uz Al Qaeda ikdienas darbībām. Vienlaikus viņa nāve noveda pie grandiozas politiskās krīzes Pakistānā un reāliem draudiem, ka šajā ar kodolieročiem bruņotajā valstī var sākties pilsoņu karš pēc principa visi pret visiem.

Pārapdzīvotajā Pakistānā, kas ir viena no pasaules korumpētākajām un nabadzīgākajām valstīm, pats ietekmīgākais politiskais spēks ir armija, kura pēdējas desmitgadēs īstenojusi trīs valsts apvēsumus, un tās militārais izlūkdienests. Bez armijas labvēlības nevar iztikt neviens no augstākā ešelona politiķiem, taču Pakistānas prezidents Asifs Ali Zardari, tautā saukts par „Asifu desmit procentiem”, pat pēc koruptīvajās shēmās iesaistīto līdzgaitnieku domām pats nekompetentākais un alkatīgais politiķis valsts vēsturē, kura vienīgais nopelns ir, ka viņš bija nogalinātās Benaziras Bhuto vīrs, lai novērstu ticamo iespēju, ka armijas vadība nolemj atstādināt viņu no amata un tiesāt, izšķīrās izmantot faktu, ka Osama bin Ladens vismaz piecus gadus mitinājies Pakistānā, faktiski armijas izlūkdienesta aizsardzībā (Pakistānas armija vispār uztur labas attiecības ar islāmistiem – trešo ietekmīgo politisko spēku).

Pēc palīdzības A. Zardari vērsās pie amerikāņiem, apsūdzot armiju vēlmē rīkot valsts apvērsumu, kā arī solot iesniegt pierādījumus tam, ka tieši armijas vadība slēpusi bin Ladenu Pakistānā. Pretim A. Zardari solīja jebkādu iespējamo atbalstu Vašingtonai tās stratēģisko mērķu īstenošanai reģionā. ASV A. Zardari saucienu pēc palīdzības ignorēja, neuzskatot viņu sadarbības vērtu un baidoties saniknot Pakistānas politisko lapseņu pūzni, taču informācija par lūgumu nonāca ASV presē. Drīz pēc tam, 24. novembrī, ASV aviācijas uzlidojumā Pakistānas armijas kontrolpostenim pie Afganistānas robežas gāja bojā 24 Pakistānas karavīri, Islamabada pārtrauca faktiski jebkādu sadarbību ar Vašingtonu, valstī sākās visīstākā antiamerikāniskā histērija, kuras laikā tika pieprasītas A. Zardari asinis.

Šobrīd Pakistāna atrodas pata situācijā, jo A. Zardari reāli valsti nevada, savukārt armijas vadība vilcinās ar varas pārņemšanu un joprojām cer uz sarunām, baidoties no iespējas, ka A. Zardari ar labu neaizies un valstī var sākties pilsoņu karš būtībā starp Islamabadu un Karači, kurā aktīvu dalību gatavojas ņemt arī islāmisti. Ņemot vērā Pakistānas kodolieroču arsenālu un stratēģisko vietu reģionā, šāda perspektīva ir vairāk nekā biedējoša.

2011. gada 11. martā Japānu piemeklēja 9,1 balles stipra zemestrīce, kurai sekoja spēcīgs cunami, kas laupīja dzīvības vismaz 20 000 cilvēku un izraisīja sprādzienu sēriju 250 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Tokijas esošajā kompānijas Tokyo Electric Power Company (Tepco) Fukušimas-1 atomelektrostacijas (AES) reaktoros. Sprādzienu dēļ pārtrauca darboties AES ģeneratori, kas savukārt noveda pie reaktoru pārkaršanas un radiācijas noplūdes, kamdēļ 20 km rādiusā no AES apkaimes tika evakuēti gandrīz 90 tūkstoši cilvēku.

Avārija AES Fukušima-1 kļuva par nopietnāko kodolkatastrofu pasaulē kopš traģiskās avārijas Černobiļā, bet pārkarsušo reaktoru atvēsināšana varas iestādēm prasīja deviņus mēnešus. Savukārt avarējušajos reaktoros esošo, sakusušo kodoldegvielas stieņu izvākšana būs iespējama ne ātrāk kā pēc 10-15 gadiem, bet reaktoru demontāžai varētu būt nepieciešami pat 40 gadi. Īpaši jāuzsver, ka nav nekādu garantiju, ka atkārtotas dabas katastrofas gadījumā netiek sabojāta AES  pagaidu dzesēšanas sistēma un neatsākas radiācijas noplūde.

Vienlaikus, pretēji daudzu aktīvistu cerībām, Fukušimas avārija tomēr nav kļuvusi par iemeslu plašam solim pretim kodolenerģijas daļas samazināšanai enerģētikas tirgū. Traģēdiju kā pamatojumu atteikumam no atomenerģētikas nākotnē izmantoja tikai divas valstis – pati Japāna un Vācija, kuras šādi spēja paātrināt jau iepriekš pieņemtus lēmumus pakāpeniski pāriet uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Taisnīguma labad jāpiebilst, ka kodolenerģētikas aizstāvjiem ir savs arguments – Fukušimas avārijā vainojama ne tik daudz stihija, cik kompānijas Tepco vēlme ietaupīt uz drošības pasākumu rēķina, kamdēļ tika ignorēti inženieru brīdinājumi. Neviena cita kompānija nekur pasaulē, uz drošības pasākumu rēķina, protams, netaupīs nekad un nemūžam.

2011. gada 22. jūlijā Norvēģijas labējais ektrēmists Anderss Bērings-Breivīks vispirms sarīkoja sprādzienu Norvēģijas valdības ēku kvartālā Oslo centrā, bet pēc tam devās uz Ūteijas salu, kur uzbruka valdošās Darba partijas jauniešu organizācijas vasaras nometnes dalībniekiem. Pēc gandrīz stundu ilguša staktiņa A. Bērings-Breivīks padevās policijai. Sprādzienā Oslo centrā gāja bojā astoņi cilvēki un vēl 30 guva ievainojumus, bet apšaudē Ūteijas salā viņš nogalināja 69 cilvēkus, bet vēl 67 tika ievainoti.

Par nepieskatāmu atzītais 32 gadus vecais “Norvēģijas šāvējs” abus uzbrukumus bija izplānojis vienatnē, savukārt kā terora akta iemesli tika minēti nepatika pret musulmaņiem un neapmierinātība ar Norvēģijas valdības īstenoto imigrācijas politiku, kamdēļ, kā teikts A. Bēringa-Breivīka 1500 lappušu garajā manifestā, nepieciešams sākt “krusta karu” pret musulmaņu invāziju Eiropā. Slepkava arī atzina, ka īstenojis uzbrukumus, savu vainu atzīt viņš atteicās, uzsverot, ka viņa rīcība bijusi “nežēlīga, taču nepieciešama”.

Andersa Bēringa-Breivīka rīcības rezultāts ir divi secinājumi. Pirmais, par kuru tiek runāts daudz un skaļi – ka neviena sabiedrība nav pasargāta no šādiem maniakiem vienpatņiem, un otrais, par kuru vismaz Eiropā cenšas daudz nerunāt – ka sabiedrība pieaug neapmierinātība ar imigrācijas politiku, kamdēļ tā kļūst aizvien radikālāka. Atsevišķi eksperti uzskata, ka labējo panākumi vēlēšanās daudzviet Eiropā balstīti galvenokārt sabiedrības nepatikā pret imigrāciju, nevis finanšu krīzes sekās, kā to cenšas pasniegt oficiālās iestādes, kuras problēmu atrisināt acīmredzami nav spējīgas. Līdz ar to pastāv ticama iespēja, ka Norvēģijas šāvējam agri vai vēlu parādīsies sekotāji, pie kam vietās, kur to gaida vismazāk.

15. decembrī tika oficiāli paziņots par Savienoto Valstu militārās misijas Irākā noslēgšanu, bet pēdējie tobrīd atlikušie 4000 amerikāņu karavīri Irāku atstās līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē, ka ASV būtu aizgājušas no Irākas pavisam – brīvo Irākas tautu arī tupmāk pieskatīs 16 000 amerikāņu diplomātu, militāro padomnieku un apsardzes firmu darbinieku. Tomēr formāli ASV presidents Baraks Obama savu solījumu – izvest  karaspēku no Irākas līdz nākošajām prezidenta vēlēšanām, ir izpildījis.

Pašās ASV pretrunīgi vērtētais, 2003. gada 20. martā sāktais Irākas karš prasīja gandrīz 4,5 tūkstošu amerikāņu karavīru un vismaz 100 000 Irākas civiliedzīvotāju (daudzi uzskata, ka pēdējais skaitlis ir ievērojami lielāks) dzīvību, kā arī izmaksāja  ASV nodokļu maksātajiem ap triljonu dolāru. Tajā pašā laikā Irāka, pretēji skaistajiem atvadu vārdiem, nav  nekāda brīva, demokrātiska un laimīga valsts, bet gan pulvera muca ar laika degli, kur savstarpējo rēķinu kārtošana, pakāpeniski eskalējot vardarbībai, sākās jau uzreiz pēc pēc amerikāņu oficiālās aiziešanas.

Aptuveni 55-60 procenti Irākas iedzīvotāju ir šiīti, savukārt Sadama Huseina laikā pie varas atradās sunītu (aptuveni 20%) mazākums, kas regulāri apspieda šiītu sacelšanās. Starp abām kopienām pastāv gan vēsturisks reliģiskais naids, gan atmiņas par Huseina laika nodarījumiem, tāpat Irākas premjerministrs, šiīts Nuri al Maliki, acīmredzami pretendē uz autoritāra līdera, ja ne diktatora statusu. Baidoties no sekām, galvenokārt Irākas centrālajā daļā kompakti dzīvojošie sunīti vēlas pēc kurdu parauga pasludināt sava reģiona autonomiju, kas faktiski nozīmētu Irākas sadalīšanos trijās valstīs. Arī fakts, ka Irākas drošības spēki un armija tagad sastāv galvenokārt no šiītiem, šai vēlmei nav šķērslis, jo sunītu bastionus – Faludžu un Tikrītu – nekad nav spējusi pilnībā ieņemt pat ASV armija.

Citiem vārdiem, ASV karaspēks Irāku atstāj faktiska pussabrukuma periodā, pilsoņu kara draudu priekšā, pie kam šī kara sekas var iziet tālu aiz Irākas robežām, jo aiz šiītiem stāv Irāna, savukārt aiz sunītiem – Perrsijas līča valstis ar Saūda Arābiju priekšgalā. Bez tam, ja Irāka faktiski sabruks, arī valsts “naftas dīķis” Irākas Kurdistāna, kuras attiecības ar centrālo varu ir visai saspīlētas, visticamāk, izlems noformēt savu faktisko neatkarību juridiski, bet tas savukārt novedīs kā pie kurdu nemieriem kaimiņvalstīs, vispirms jau Turcijā, tā militāras konfrontācijas ar centrālo varu.

Tā dēvētajam arābu pavasarim bija tas gods vismaz daļēji novērst cilvēku uzmanību no eirozonas parādu krīzes, jo tas turpinājās ilgi un nav viens notikums, bet gan savstarpēji saistītu notikumu sērija. Arābu pavasaris Magribas un Tuvo Austrumu valstīs sākās ar nemieriem Tunisijā un noveda pie vairāku ilggadējo autoritāto līderu krišanas. Varu zaudēja Zinelabidins ben Ali Tunisijā, Hosni Mubaraks Ēģiptē, Muamars Kadafi Lībijā un Ali Abdulla Salehs Jemenā, šobrīd zem jautājuma zīmes atrodas Sīrijas līdera Bašara al Asada liktenis.

Kopīgas arābu pavasarim ir sākotnējās vēršanās pret valdošajiem režīmiem metodes, taču pēc tam katrā no nemierus pārņēmušajām valstīm notikumi attīstījās pēc sava scenārija un atbilstoši vietējiem apstākļiem, pie kam procesi vairākumā gadījumā nekādi nebija saistīti ar cīņu par abstraktajām demokrātiskajām vērtībām, bet gan par varu un naudu, neaizmirstot savstarpējo rēķinu kārtošanu. Īpaši spilgti tas izpaudās reģiona bagātākajā valstī Lībijā, kur nemierniekus no totālas sagrāves (un arābu pavasari no izčākstēšanas) izglāba rietumvalstis ar Francijas un Lielbritānijas kara aviāciju priekšgalā. It kā demokrātijas vārdā, taču galvenokārt jau intereses par Lībijas naftu dēļ.

Arābu pavasara rezultāts ir ievērojamas izmaiņas reģiona ģeopolitiskajā kartē, pie kam nepavisam ne par labu rietumiem, jo visās minētajās valstīs pie varas nāk cits par citu radikālāki islāmisti, kuru izpratne par demokrātiju, maigi izsakoties, ievērojami atšķiras no rietumu izpratnes. Tagad Eiropai nāksies samierināties ar faktu, ka tieši tām blakus atrodas sociālās un politiskās spriedzes pārņemtas valstis, caur kurām un no kurām uz veco pasauli plūdīs imigrantu straumes un islāmistu ideoloģija.

Tāpat arābu pavasaris dod iemeslus kārtējo reizi runāt par dubultstandartiem, jo tādās valstīs kā Bahreina vai Saūda Arābija, kas ir ASV tuvākās sabiedrotās arābu pasaulē, protesti tika nežēlīgi apspiesti jau sākotnējā stadijā un par tiem tikpat kā nebija informācijas pasaules presē. Ja ņem vērā, ka Saūda Arābija tradicionāli tiek uzskatīta par reģiona pašu diktatoriskāko valsti, šis fakts ir atsevišķu pārdomu vērts.

Eirozonas parādu krīze pēc būtības ir loģisks jebkura finanšu burbuļa iznākums, tikai valstiskos un arī globālos mērogos. Līdzīgi, kā jebkurā šādā gadījumā, arī aizvadītajā gadā pienāca brīdis, kad atsevišķas reālās ekonomikas vairāk nav spējīgas pavilkt virtuālās naudas ofensīvu. Daļēji risinājumi izeejai no krīzes ir atrasti, taču tikai daļēji un īstermiņa, kas negarantē iespējas, ka šāda krīze neatkārtosies nākotnē. Galvenais šāda pesimisma iemesls – tā vietā, lai mainītu sistēmu, tiek darīts viss iespējamais tās glābšanai.

Ir skaidrs, ka šīs krīzes pamatā ir galvenokārt ekonomikas liberālais modelis un vairāki ilgu gadu garumā centīgi kultivēti mīti – par brīvo tirgu, kas visu noliks savās vietās, naudas drukāšanas (un tās virtuālas pavairošanas ar finanšu instrumentu palīdzību) kā arī aizņemšanās lietderību un nepieciešamību ekonomiku attīstībai, smagās rūpniecības norietu, zināšanu ekonomiku kā visa pamatu, utt.. Par to, ka liberālā teorija ir neatgriezeniski izgāzusies, uzskatāmi liecina fakts, ka krīze minimāli skar valstis, kuras šos principus ievēroja tikai tik lielā mērā, cik tas tām bija izdevīgi, toties ir kļuvusi par katastrofu valstīs, kuras centīgi sekojušas liberāļu rekomendācijām.

Rezultātā par Eiropas Savienībā absolūti dominējošo valsti ir kļuvusi Vācija (ar preses sekretāru Francijas prezidenta personā), un jautājums par visas savienības nākotni jau ir Vācijas izvēles jautājums. Arī kā izeja no krīzes ir pieņemts Vācijas (un Berlīnei ļoti izdevīgs) modelis, savukārt Lielbritānijas atteikšanās piedalīties šādā modelī ir vairāk nekā saprotama – tas nozīmētu ne tikai atzīt sava ekonomikas modeļa izgāšanos, bet arī vispārēju ekonomisko katastrofu valstī, jo nekā cita, izņemot Londonas Sitiju, britiem nav palicis.

Vienlaikus nav atbilžu uz jautājumiem par to, kā turpmāk transformēsies Eiropas Savienība – varianti ir visdažādākie, un kas notiks ar eiro. Tāpat neviens neņemas pateikt, kad, cik lielā mērā un vai vispār tiks mazināta (likvidēta) finanšu kapitāla dominēšana pār reālo ekonomiku. Visbeidzot, un kas pats sāpīgākais, nav atbildes uz jautājumu par demokrātijas tās esošajā formā nākotni. Parādu krīze uzskatāmi nodemonstrēja, ka kaut vai formāli vēlētāju intereses pārstāvošie politiķi reāli ir atkarīgi no finanšu pseidoekonomikas (tā dēvētajiem tirgiem), kamdēļ var diezgan droši apgalvot – 2011. gads vismaz Eiropā kļūs vai nu par gadu, kad sākās atgriešanās pie demokrātijas, vai arī par gadu, kad eiropieši atvadījās no pēdējās atlikušās demokrātijas.