Eksperts: Ēģiptē ir vērojams paradokss: demokrātiju nodrošina armija

Notiekošais ir samulsinājis pasauli: militāristi no amata atstādina demokrātiski vēlētu prezidentu, taču apvērsums veikts demokrātijas vērtību vārdā. Savu novērtējumu Ēģiptē notiekošajam mikroblogošanās vietnē Twitter sniedzis arī Nacionālās apvienības politiķis, Saeimas deputāts Jānis Dombrava: "Notikušo Ēģiptē varētu nosaukt par: anti-demokrātisku, nenodarbinātu, liberāļu jauniešu nemieriem, kas ir rezultējies ar militāru apvērsumu," viņam piebalso Jānis Iesalnieks ar ierakstu: "Lai cik tas perversi neizklausītos, bet vakar Ēģiptē noticis militārs liberāļu apvērsums."Portāla Diena.lv aptaujātie ārlietu eksperti pauda viedokli, ka saistībā ar Ēģiptē notiekošo nevar runāt par liberāļu un konservatīvo klasisku pretnostatījumu klasiskā Rietumu izpratnē, jo arābu valstis ir pilnīgi citā demokrātijas attīstības fāzē, kur runāt par liberālu vai konservatīvu politiku Rietumu izpratnē nav iespējams. Turklāt prezidentam Mursi tiek pārmesta pārlieka valsts islamizācija, kas ir pretrunā ar demokrātijas tradīcijām. Kā norādīja ārpolitikas eksperts  Andis Sedlenieks, "Ēģiptē notiekošajiem procesiem, protams, ir arī liberālā sastāvdaļa, jo protestos pret nu jau gāzto islāmistu valdību aktīvi piedalījās arī salīdzinoši izglītotā un pārtikusī vidusšķira, tomēr pretnostatījums "liberāļi pret konservatīvajiem" nav gluži korekts.".Eksperti arī nesteidzas notikušo apvērsumu nodēvēt par antidemokrātisku un pārmest armijai tās iesaistīšanos prezidenta gāšanā. Gluži otrādi, kā atzina Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, "Ēģiptē ir vērojams zināms paradokss – demokrātija tiek nodrošināta ar militāra spēka palīdzību. Armijai vispār daudzās arābu valstīs ir pilnīgi cita loma nekā Rietumu demokrātijās, kaut vai tāpēc, ka daudzvviet tā ir vienīgā sociāli organizētā institūcija valstī. Piemēram, Turcijā tieši armija garantē to, ka tā ir sekulāra valsts. Lielā daļā Tuvo Austrumu valstu, izņemot Irānu, tieši armija neļauj pārņemt varu reliģiskiem fanātiķiem un aizstāv sekulāru valsti. Es nedomāju, ka tas ir galvenais un būtiskais elements, bet Ēģiptes armijas gadījumā tās iesaisti demokrātisko vērtību aizstāvībā un pretošanos valsts islamizācijai nosaka arī tās ciešā saikne ar ASV armiju." A.Sprūds arī norādīja, ka Ēģiptē notikušo prezidenta Mursi gāšanu viņš nodēvēto par "maigo apvērsumu", jo "tā rezultātā varu nepārņēma militārā hunta, bet gan Ēģiptes prezidenta zvērestu ir nodevis par pagaidu valsts vadītāju ieceltais Ēģiptes Augstākās konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs."Politoloģe un ārpolitikas eksperte Žanete Ozoliņa uzsvēra, ka notikušais noteikti nav vērtējams kā atsevišķu liberālu jauniešu kaprīze, bet gan iestāšanās par demokrātiju, "jo prezidents Mursi nepildīja savus solījumus. Tāpat kā Latvijā tauta var atlaist Saeimu, tā Ēģiptē tika atlaists prezidents." Arī Ž.Ozoliņa norādīja, ka daudzu Tuvo Austrumu valstu, arī Turcijas un Ēģiptes, īpatnība ir tā, ka tajās armija ir stabilizējošs faktors un armija savu spēku izmanto, lai iestātos par demokrātiskām vērtībām. "Ēģiptes gadījumā to nosaka arī tās armijas ciešās saiknes ar ASV armiju. Un, piemēram, Turcijā kā NATO valstī armija ir cieši integrējusies eiroatlantiskajās struktūrās."A. Sedlenieks uzsvēra, ka "lai arī lielākā daļa Ēģiptes iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi, Ēģipte gadu desmitiem ir bijusi lielā mērā sekulāra valsts, kurā blakus sunnītu musulmaņiem ir pastāvējusi arī, piemēram, liela koptu kristiešu kopiena, savukārt armija ir bijusi galvenais spēks cīņā ar islāma ekstrēmismu. Līdz  ar to sunnītu musulmaņu politiskā spārna, Musulmaņu brālības, nākšana pie varas pēc Hosni Mubaraka gāšanas un valsts varas pakāpeniska nosliekšanās islamizācijas virzienā neatbilst gandrīz puses sabiedrības interesēm, pie kam katram savu iemeslu dēļ – vidusšķirai tie ir vieni, sekulārajai sabiedrības daļai – citi, koptu kristiešiem un Ēģiptē mazāk pārstāvēto islāma novirzienu pārstāvjiem – vēl citi." A.Sedlenieks arī uzssvēra, ka par pēdējo protesta akciju starta šāvienu faktiski kļuvusi nevis visa veida opozīcijas konstantā neapmierinātība ar valdību un prezidentu, bet gan vairāku ļoti ietekmīgu ar Musulmaņu brālību cieši saistītu sunnītu garīdznieku atklāts aicinājums ticīgajiem sākt svēto karu pret Sīrijas prezidenta Bašara Asada režīmu. "Ticamākais, šo aicinājumu iznākums būtu vai nu islāma valsts pašā Ēģiptē vai arī pilsoņu karš, tādēļ arī ir saprotams, kādēļ rietumvalstu valdības nespēj īpaši iebilst pret Ēģiptes armijas īstenoto valsts apvēsumu. Ēģiptes armija, kas ir valsts valstī ar ievērojamām politiskajām un ekonomiskajām interesēm, būtībā cenšas nepieļaut vispārēju haosu valstī ar vairāk nekā 80 miljoniem iedzīvotāju, un šī iemesla dēļ nākas pievērt acis uz to, ka  haosu tā cenšas apturēt ar militāra apvērsuma palīdzību," pauda A.Sedlenieks