Bez tam, komisija vaino AES operatorkompānijas Tepco vadību iespējamo risku ignorēšanā. Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka vēl 2008. gadā kompānija veikusi testus, kuru gaitā noskaidrots, ka cunami viļņi, augstāki par 15 metriem, var nodarīt AES Fukušima-1 smagus bojājumus, tomēr nav īstenojusi nekādus drošības pasākumus, uzskatot šādus viļņus par vienkārši neiespējamiem. Jāpiebilst, ka cunami, kas 2011. gada 11. martā sasniedza Japānu, viļņu augstums dažviet pārsniedza 20 metrus.
Komisija vaino arī valsts kodolenerģētikas regulatoru, ka šis resors tāpat zināja par Tepco pētījumu par cunami rezultātiem, taču nepieprasīja, lai kompānija sāktu papildus aizsardzības būvju celtniecību.
Gaidāms, ka galīgo ziņojumu par avārijas cēloņiem, kā arī ierēdņu un speciālistu darbībām tās seku likvidēšanas laikā, komisija publicēs 2012. gada vasarā.
2011. gada 11. martā Japānu piemeklēja 9,1 balles stipra zemestrīce, kurai sekoja spēcīgs cunami, kas laupīja dzīvības vismaz 20 000 cilvēku un izraisīja sprādzienu sēriju 250 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Tokijas esošajā kompānijas Tepco Fukušimas-1 AES reaktoros. Sprādzienu dēļ pārtrauca darboties AES ģeneratori, kas savukārt noveda pie reaktoru pārkaršanas un radiācijas noplūdes, kamdēļ 20 km rādiusā no AES apkaimes tika evakuēti gandrīz 90 tūkstoši cilvēku.
Avārija AES Fukušima-1 kļuva par nopietnāko kodolkatastrofu pasaulē kopš traģiskās avārijas Černobiļā, bet pārkarsušo reaktoru atvēsināšana varas iestādēm prasīja deviņus mēnešus. Savukārt avarējušajos reaktoros esošo, sakusušo kodoldegvielas stieņu izvākšana būs iespējama ne ātrāk kā pēc 10-15 gadiem, bet reaktoru demontāžai varētu būt nepieciešami pat 40 gadi. Īpaši jāuzsver, ka nav nekādu garantiju, ka atkārtotas dabas katastrofas gadījumā netiek sabojāta AES pagaidu dzesēšanas sistēma un neatsākas radiācijas noplūde.