Padomju laikā notikumi Smoļenskai tuvajā mežā tika cītīgi slēpti, kaut jau 1941.gadā vācieši vietējā Iekšlietu tautas komisariāta arhīvā atrada to apliecinošus dokumentus. Vēlāk tie nokļuva rietumu sabiedroto rokās un pēc Otrā Pasaules kara tika publiskoti. Maskava to nodēvēja par nacistu provokāciju, kuri it kā esot paši apšāvuši gūstekņus, pēcāk noveļot vainu uz PSRS. Drīz pēc savienības sabrukuma Krievijas prezidents Boriss Jeļcins poļiem atdeva daļu VDK arhīvu materiālu. Tajos rodamas ziņas, ka Smoļenskas apgabala Katiņas ciema mežā tika apšauti vairāk nekā 20 tūkstoši poļu armijas karavīru.
Bojāgājušo poļu radinieki vairākkārt centušies panākt lietas izmeklēšanas atsākšanu. Taču Krievijas Galvenā militārā prokuratūra allaž aktīvi pretojās šiem mēģinājumiem. Tā, šopavasar, kad lieta tika izskatīta Hamovņičevas tiesā, prokuratūra panāca noklausīšanās pārtraukšanu, aizbildinoties ar saņemto sūdzību par procedūras pārkāpumiem. Vēlāk prokuratūras pārstāvis atteicās tiesai nodot lietas materiālus, sakot, ka lielākā daļa atzīmēti kā «slepeni» vai «ļoti slepeni».
90.gados veiktās veiktās izmeklēšanas laikā Krievijas Galvenā militārā prokuratūra apstiprināja tikai 1 803 cilvēku nāvi no Krievijas nometnēs mītošajiem 10 700. Izmeklēšanas laikā tika iztaujāti vairāk nekā 900 liecinieku un veiktas vairāk nekā 18 ekspertīzes, kuru gaitā izmeklētāji pārbaudīja vairāk nekā tūkstoti dažādu objektu. Izraka vairāk nekā 200 līķus. Analoģiska izmeklēšana notika Ukrainā, kur 1939.—1940.gadā Harkovas tuvumā atradās cita poļu gūstekņu nometne. Atšķirībā no saviem krievu kolēģiem, ukraiņu izmeklētāji lietu noveda līdz galam un nodeva visus dokumentus poļu pusei, kamēr Krievija, tāpat kā iepriekš, atteicās atslepenot tālaika notikumus.