Kosovai jādomā pardarba vietām jaunatnei

Liela uzmanība pēdējos gados veltīta izglītības sistēmas attīstībai. Tomēr pagaidām šīs jaunās paaudzes nākotne ir visai neskaidra. Lielai daļai no tiem, kas beiguši skolu, nav priekšstata, kā lai pašlaik atrod darbu. Šī iemesla dēļ daudzi apsver iespēju doties darba vai studiju meklējumos uz ārzemēm. Neraugoties uz milzīgo bezdarbu, kas, pēc Kosovas valdības ziņām, tuvojas piecdesmit procentiem, situācija nešķiet dramatiska. Daudziem iztikas līdzekļus sūta rietumvalstīs strādājošie radinieki, un tas arī ir palīdzējis izdzīvot visus pēdējos gadus.Vetons no Kamenicas Astoņpadsmit gadu vecā divpadsmitās klases skolnieka Vetona Kērhanaja ģimene vienlaikus uzskatāma gan par tipisku albāņu ģimeni ar pieciem bērniem, gan arī netipisku, jo ir darbs un pašu nopelnīta nauda. Vetona tēvs Imers mantojis maizes ceptuvi no sava tēva Zekas. Katru dienu pirms skolas, kas sākas dienas vidū, Vetons dodas uz darbu nelielajā ceptuvē. Viņam patīk šis darbs, jo tā ir palīdzība tēvam un arī iespēja tikt pie saviem līdzekļiem. Vetons gan pats neveido baltmaizes kukuļus un citus nelielos plāceņus, bet apkalpo pircējus aiz letes. Pēc viņa teiktā, algotais maizes cepējs Sulā Vorfa esot ļoti čakls strādnieks, kurš ceptuvē pavadot pat trīspadsmit stundas dienā. Arī atalgojums par tik garām darba stundu viņam esot atbilstoši augsts — 650 eiro (460 latu) mēnesī. Vietējo iedzīvotāju noskaņojums redzams arī nelielajā ceptuvē — pie sienas līdzās redzams amerikāņu un divi albāņu karogi. "Man patīk dzīvot Kamenicā, te ir laba, mierīga dzīve. Visi pazīst cits citu, nav lielas pilsētas nekārtību un netikumu," labā angļu valodā saka Vetons. Citiem jauniešiem dzīve esot smagāka, jo viņu vecākiem nav darba. Tajā pašā laikā daļa jauno cilvēku domājot, ka varētu strādāt dienā tikai četras piecas stundas, taču tas neesot pietiekami.Katram sava diskotēka Vetons nevēlas runāt par desmit gadu senajiem notikumiem pirms NATO ienākšanas Kosovā. "Es biju mazs un daudz neatceros, kāds bija karš. Taču es arī nevēlos par to runāt," saka jaunietis. Dodamies uz Kamenicas rajonu, kuru apdzīvo vietējā serbu minoritāte. Viņiem esot sava, bet albāņiem sava dzīve. Interesanti, ka serbu veikalos šeit var lietot gan eiro kā visā Kosovā, gan arī Serbijas naudu — dinārus. "Faktiski mēs dzīvojām tā, it kā viņu nebūtu. Man vienkārši nav nekādu kontaktu ar serbiem. Arī diskotēkas katrai tautai ir savas. Pie albāņiem viņi nenāk, jo baidās," stāsta Vetons. Esam atgriezušies lielākajā albāņu apdzīvotajā Kamenicas daļā. Pavisam šeit dzīvo ap 25 tūkstošiiem cilvēku. Ir savs kinoteātris, kultūras nams, liels iepirkšanās centrs, daudz dažādu veikaliņu. Cenas visur pazeminātas, trūkst pircēju. Vislabākais laiks šejienes pārdevējiem esot vasarā, kad atvaļinājumā ierodas daudz albāņu strādnieku, no kuriem lielākā daļa strādā Šveicē, Austrijā un Vācijā.Prieks par neatkarību Vetona tēvam jaunībā nācies strādāt ceptuvē līdz pat 16 stundām dienā, tādēļ viņš ir visai skeptiski noskaņots, kad lūdzu novērtēt dēla veikumu. Pirms vairākiem gadiem vectēva Zeka vārdā nosauktajai ceptuvei bijuši lielāki ienākumi. Kamenicā tolaik bija tikai divas ceptuves, bet tagad jau sešas. Tādēļ arī izceptās maizes daudzums esot būtiski sarucis. Pēc Vetona tēva domām, sākt kaut kādu biznesu patlaban esot neiespējami. Dienvidslāvijas laikos te darbojušies trīs lieli uzņēmjumi, kuros strādājuši vairāki tūkstoši vietējo iedzīvotāju. Mūsu sarunas nobeigumā Imers saka: "Ja jums nav neatkarības, jūs strādājat pa tukšo. Savukārt, ja jums ir neatkarība, jūs tomēr strādājat savā, dzimtenes un nākamās paaudzes labā.