Ugunsgrēka atskaņas joprojām ieņem redzamu vietu Lietuvas medijos - tiek meklēti gan vainīgie, gan risinājumi, kā šādu ugunsnelaimi turpmāk varētu novērst. Izteikta doma, ka patiesībā šoreiz palaimējies ar vēju - ja tas būtu iegriezies no ziemeļiem, uguns būtu varējusi nopostīt arī Jodkrantes kūrvietu.
Lietuvas vides ministrs Valentīns Mazuronis izveidojis komisiju, kurai līdz 5.maijam jāizmeklē ugunsgrēka apstākļi un ugunsdrošības novērošanas sistēmu efektivitāte.
Ne zaudējumi, ko ugunsgrēks nodarījis nacionālajam parkam, ne dzēšanas izmaksas vēl nav aprēķinātas, bet atzīmēts, ka tikai smiltīs iestigušās un sadegusī ugunsdzēsēju automašīna vien maksājusi 800 000 litu (vairāk nekā 230 000 eiro). Paši ugunsdzēsēji, kas izdegušo mežu aplūkojuši no 40 metrus augsta pacēlāja, atzīst, ka tur izskatās gluži kā pēc kara.
Vides speciālisti savukārt spriež, ka meža dzīvniekiem bijušas lielas iespējas aizbēgt, bet daudzi ligzdojošie putni, ķirzakas un cita sīkā radība, domājams, gājusi bojā.
Žurnālisti, kas strādājuši notikuma vietā, ļoti atzinīgi vērtē ugunsdzēsēju labi organizēto un saliedēto darbu; ar labu vārdu pieminēta arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) helikoptera sniegtā palīdzība.
Tikmēr daudz kritikas veltīts institūcijām, kas atbildīgas par UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautās unikālās dabas teritorijas apsaimniekošanu. Mediji atzīst, ka faktiski Lietuva neko nav mācījusies no 2006.gadā notikušā ugunsgrēka, kurā izdega vēl divreiz lielāka platība netālu no jaunā ugunsgrēka vietas.
Neringas mērs Darjus Jasaitis paudis sašutumu, ka astoņos gados nav paveikti daudzi darbi, kas būtu atvieglojuši ugunsdzēsēju darbu. No iecerētajām desmit ūdens ņemšanas vietām ierīkota tikai viena, un arī tur nav darbojies sūknis; nav izveidotas piebrauktuves Kuršu jomas krastam un pietiekami platas minerālās aizsargjoslas, kas varētu apturēt uguni, nav domāts par to, kā ugunsdzēsēju tehnikai pārvietoties pa smilšainajām meža stigām.
Parka direkcijas vadītāja Aušra Fēzere, kas šai amatā atrodas nepilnu gadu, norāda, ka viņas vadītā institūcija darījusi visu iespējamo, lai novērstu iespējamās nelaimes, taču mēģinājumi savaldīt dabas stihijas Kuršu kāpās nereti atgādina cīņu ar vējdzirnavām. Grantēto piebrauktuvi pie jomas nesen aizputinājušas kāpu smiltis, bet ar akmeņiem nostiprinātā jomas piekraste, kur būtu varējušas piebraukt mašīnas, pirms dažiem gadiem cietusi no milzīgajiem pavasara ledus krāvumiem.
Gan viņa, gan citi eksperti atzīst, ka viens no galvenajiem darbiem būtu izcirst blīvās žuburaino kalnu priedīšu audzes, kurās uguni apturēt faktiski nav iespējams. Lai gan savulaik šīs izturīgās un mazprasīgās priedītes bija vienīgais līdzeklis, kā apturēt ceļojošās kāpas, kuras pamazām ieputināja veselus ciemus, no ugunsbīstamības viedokļa tās uzskatāmas par īstu pulvera mucu.
2012.gadā kāpu priedīšu īpatsvars nacionālā parka mežu kopplatībā pārsniedza 73%. To pakāpeniska izciršana sākta jau aizvadītajā ziemā, bet domājams, ka tagad, pēc ugunsnelaimes, to izdosies paātrināt, sacījusi Fēzere.
Kā portālam Lrt.lt sacījis vides eksperts Andrjus Gaidamavičs, senatnē šai zemesstrēlē starp jūru un Kuršu jomu pletušies lapu koku meži, galvenokārt ozolu audzes. Kad tās tika izcirstas un iztirgotas, vēja nestās smiltis varēja netraucēti pārvietoties un izturīgās kāpu priedes bija vienīgās, ko tur bija iespējams ieaudzēt, lai apturētu kāpu virzību. Taču nu tās savu darbu padarījušas un kā svešzemju kultūrai tām būtu jāatstāj vieta "vairs tikai kā eksponātam".
Speciālists norāda, ka agrāk Lietuvā meža ugunsgrēki bijuši daudz retāki, jo jauktās mežu audzēs ar dažāda vecuma kokiem liesmām nav tik viegli izplatīties, turpretī tagad vienlaidus tiek stādīti vienas sugas un viena vecuma koki, un šāds mežs ir daudz nenoturīgāks gan pret uguni, gan vējgāzēm, gan kaitēkļiem.
Gaidamavičs uzskata, ka Kuršu kāpās būtu pamazām jāļauj ataugt lapu koku mežiem un šai ziņā varētu palīdzēt daudz peltie un gaiņātie kormorāni, ar saviem mēsliem nodrošinot meža zemei auglību, jo tieši tādā augsnē labprāt augot ozoliņi.