Sākumā likās, ka viss kārtībā, taču laiks ritēja uz priekšu un darbu Agatei neviens nemeklēja. Pēc trim mēnešiem indieša attieksme mainījās - viņš paziņoja, ka visu šo laiku ir meiteni uzturējis un viņa iekūlusies parādos. Tā kā darba nebija, viņai nāktos fiktīvi precēties ar kādu citu indieti, kas gribēja iegūt uzturēšanās atļauju. Kāzas notika 2010. gada aprīļa beigās, un jau dažas dienas vēlāk meitene varēja atgriezties Latvijā. Šeit viņa satika puisi, kurā iemīlējās. Pāris sāka kopdzīvi, un 2011. gadā piedzima viņu bērns. Taču par precībām bija jāaizmirst - Agates bērna tēvs oficiāli skaitījās viņas fiktīvais vīrs.
Agates situācija nebūt nav unikāla - viņa ir viena no desmitiem cietušo, kam pēdējos gados piešķirts cilvēktirdzniecības upura statuss un tiesības saņemt valsts apmaksātus rehabilitācijas pakalpojumus biedrībā Patvērums Drošā māja. Neraugoties uz preventīvajiem pasākumiem, upuru skaits strauji pieaug - šogad tas sasniedzis 20, un Labklājības ministrija dubultojusi gada sākumā piešķirto finansējumu. Tajā pašā laikā kriminālprocesu skaits pret vervētajiem nepalielinās - speciālisti to skaidro ar upuru identificēšanas īpatnībām un cer uz vēl stingrāku likumdošanu.
Sociāli neaizsargātas
Pēc Drošās mājas statistikas, cilvēktirdzniecības gadījumus visbiežāk konstatē Īrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Līdzās fiktīvajām laulībām - līdz šim visizplatītākajai cilvēktirdzniecības formai - reģistrēti seksuālās izmantošanas un darba ekspluatācijas gadījumi ārzemēs. Savukārt fiktīvajās laulībās lielākoties tiek iesaistītas meitenes no nelabvēlīgām ģimenēm vai sociālās aprūpes institūcijām - daudzas ir mazizglītotas un sirgst ar vieglu garīgo atpalicību. Realitāte bieži izrādās citāda, nekā stāsta vervētāji - meitenes ne vien nesaņem solītos pāris tūkstošus eiro, bet arī pieredz vardarbību, izvarošanu, vīrs sāk kontrolēt viņu dzīvesveidu. Daudzas aizvilina uz ārzemēm ar darba solījumiem, neminot ne vārda par izpalīdzēšanu imigrantiem. Šogad Latvijas vēstniecībā Īrijā vērsušies vairāki desmiti potenciālo cilvēktirdzniecības upuru - lielāko daļu veido fiktīvās sievas un līgavas līdz 20 gadu vecumam.
Atgriezties sarežģīti
Neveiksmīgo laimes meklētāju repatriācija gan ir apgrūtināta. Kā stāsta Latvijas vēstniecības Īrijā padomniece Vija Buša, dažos gadījumos atpakaļceļa biļeti varējusi apmaksāt meitenes ģimene. Taču lielākajai daļai cietušo nav līdzekļu, lai atgrieztos patstāvīgi, bet valsts atbalsta sistēma ir neelastīga. Vēl vasarā bija paredzēts grozīt atbilstošos Ministru kabineta noteikumus, iekļaujot tajos punktu: ja cilvēks atrodas ārvalstis un vēlāk tiek atzīts par cilvēku tirdzniecības upuri, no 2013. gada valsts segtu viņa atgriešanās izdevumus, kas nebūtu jāatlīdzina. Taču Ārlietu (ĀM) un Labklājības ministrija (LM) nav spējušas vienoties, kurai no tām šie izdevumi jāsedz.
LM uzskata, ka par ceļa izdevumiem jārūpējas ĀM - jāizmanto jau esošais materiālās palīdzības fonds tautiešiem, kas nonākuši ārkārtas situācijas ārvalstīs. ĀM tam gan nepiekrīt un norāda: kārtība paredz, ka piešķirtie fonda līdzekļi ir jāatmaksā, un jaunais priekšlikums nonāk pretrunā ar šo mehānismu.
Kamēr kopsaucējs nav atrasts, strīdīgais punkts ir izņemts no noteikumu projekta un, visticamāk, arī turpmāk vēstniecībai nāksies krietni nopūlēties, lai sievietes atgrieztu dzimtenē. Šobrīd katru gadījumu risina individuāli - naudu biļetēm lūdz pašvaldībām, sociālajiem dienestiem, bērnunamiem.
Pāris reižu izmaksas segusi arī Drošā māja, kas izņēmuma kārtā var nogādāt upuri Latvijā par tai Labklājības ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem. Taču lēmuma pieņemšana prasa laiku, bet upuriem palīdzība vajadzīga nekavējoties. «Meitenes bieži ir aizmukušas no saviem fiktīvajiem vīriem, un mums jādara viss, lai viņas būtu drošībā,» saka V. Buša. Jādomā arī, kā meitenes izmitināt - cietušās bieži aizbēg kopā ar maziem bērniem, taču vairākums patversmju tos nepieņem.
Taču arī pēc atgriešanās dzimtenē sieviešu likstas nebeidzas. Pirms šķiršanas iesniegšanas Latvijā šeit jāpavada pusgads, turklāt process var ieilgt, ja vīrs nedod piekrišanu. Ir gan vēl kāda iespēja - Agates gadījums kļuvis par pirmo, kad Drošā māja palīdzējusi anulēt ārzemēs noslēgtu fiktīvu laulību. Augustā dokumenti nosūtīti uz Īriju, un pagaidām nav zināms, vai varas iestādes atzīs tiesas spriedumu un anulēs indietim piešķirto uzturēšanās atļauju.
Būs stingrāki likumi
ASV Valsts departamenta ikgadējā ziņojumā par cilvēktirdzniecību Latvija šogad ierindota 2. līmenī - tas nozīmē, ka valdība pilnībā neizpilda cilvēktirdzniecības apkarošanas minimālos standartus, bet cenšas tos sasniegt. Lai pētītu situāciju šajā jomā, Latvijā septembra beigās bija ieradusies ASV Valsts departamenta pārstāve Marta Lavdžoja. Viņa norāda - tiek identificēts arvien vairāk cilvēktirdzniecības upuru, taču policija nesāk kriminālprocesus pēc panta «Cilvēku tirdzniecība» un Latvijas vervētāji paliek uz brīvām kājām. Šo pantu gan var lietot tikai tad, ja meitene uz ārzemēm nosūtīta ar viltu vai arī pieredzējusi draudus un vardarbību. Drošās mājas valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane skaidro: lai sāktu kriminālprocesu, policijai jāsavāc pietiekams pierādījumu klāsts, kas ne vienmēr ir iespējams. Savukārt cilvēktirdzniecības upura statusu piešķir speciālistu komisija, kurai bieži pietiek tikai ar cietušā liecību un vēstniecības darbinieku novēroto. Jābūt konstatētiem piespiedu elementiem, piemēram, brīvības ierobežošana, iebiedēšana, kontrole, bezpalīdzības stāvokļa izmantošana.
Atšķirība starp upuru skaitu un sāktajiem kriminālprocesiem rodas arī tāpēc, ka upuriem nav obligāti jāvēršas policijā, saka bijušais Valsts policijas Cilvēku tirdzniecības un sutenerisma nodaļas priekšnieks Arturs Vaišļa. Lielākoties meitenes arī atsakās to darīt. Turklāt noziegums ir noticis ārvalstīs, un, piemēram, sadarbība ar Īrijas likumsargiem ir apgrūtināta - tie nesteidzas klasificēt iesaistīšanu fiktīvajās laulībās kā cilvēktirdzniecību.
Taču nebūt ne visas fiktīvās līgavas uzskatāmas par upuriem.