Taču zinātnieki no Jukatanas zinātnisko pētījumu centra un Lielbritānijas Sauthemptonas universitātes pavēstīja, ka atbilstoši viņu veikto analīžu rezultātiem, sausums lietus daudzumu gadā samazinājis tikai par 25 līdz 40 procentiem.
Mazāks lietus daudzums nozīmējis to, ka atklāti ūdens resursi dīķos un ezeros iztvaikojuši ātrāk, nekā tos varēja aizvietot nokrišņi, teikts žurnālā "Science" publicētajā pētījumā. "Dati liek domāt, ka galvenais iemesls bija vasaras vētru aktivitātes samazināšanās," sacīja pētījuma līdzautors Īlko Rolings no Sauthemptonas universitātes.
Tas ir pirmais tāda veida pētījums, lai mēģinātu novērtēt, tieši cik lielā mērā lietus daudzums samazinājās laika posmā starp 800. un 950.gadu mūsu ērā, kad sākās maiju civilizācijas noriets, un modelēšana dati ir balstīti uz stalagmītos un seklos ezeros atrodamajām liecībām par nokrišņu daudzuma izmaiņām pagātnē.
Analīze parādīja, ka mērens sausums izraisījis ievērojamu ūdens trūkumu reģionā, kur nav upju un nav cita ūdens avota kā vien lietus.
"Vasara bija galvenā kultivācijas un maiju saldūdens uzglabāšanas sistēmu uzpildīšanas sezona un Jukatanas zemienēs nav upju," piebilda Rolings. "Kritiska ūdens trūkuma ticamākās sekas ir sabiedrības izjukšana un pilsētu pamešana, it īpaši tāpēc, ka, šķiet, ātri viens pēc otra atkārtojušies vairākus gadu ilgi sausumi."
Eksperti uzskata, ka klimata izmaiņu dēļ tuvojas līdzīgi sausuma viļņi kā savulaik Jukatanā.
Lai arī mūsdienu sabiedrība ir labāk sagatavota, lai cīnītos ar sausumu, riski saglabājas, sacīja pētījuma vadošais autors Martins Medina-Elisalde no Jukatanas zinātnisko pētījumu centra. "Neliela ūdens pieejamības samazināšanās var novest pie svarīgām, ilgstošām problēmām. Šī problēma nav unikāla Jukatanas pussalai, bet attiecas uz visiem līdzīgu apstākļu reģioniem, kur ir augsta ūdens iztvaikošana," viņš sacīja.