EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.
EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.
Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā. Tajā dalībvalstīm nav noteikts pienākums minimālo algu noteikt tiesību aktos, kā arī nav paredzēts kopējs minimālās algas līmenis.
EK skaidro, ka valstīs, kurās ir plašs darba koplīguma slēgšanas sarunu tvērums, parasti ir mazāks zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars, mazāka algu nevienlīdzība un augstākas minimālās algas. Tāpēc EK priekšlikuma mērķis esot veicināt kolektīvās sarunas par algām visās dalībvalstīs.
Pēc EK paustā, valstīm, kurās ir likumā noteikta minimālā alga, būtu jāievieš nosacījumi, lai minimālā alga tiktu noteikta atbilstošā līmenī. Šie nosacījumi jo īpaši ietverot "skaidrus un stabilus minimālās algas noteikšanas kritērijus, indikatīvas atsauces vērtības, pēc kurām novērtēt adekvātumu, un regulārus un savlaicīgus minimālo algu atjauninājumus". EK uzsver, ka šīs dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt samērīgu un pamatotu minimālās algas diferencēšanu un atskaitījumu izmantošanu un sociālo partneru efektīvu iesaistīšanu likumā noteiktās minimālās algas noteikšanā un atjaunināšanā.
EK priekšlikums paredz uzlabot katrā valstī noteiktās minimālās algas aizsardzības izpildi un uzraudzību. Atbilstība un efektīva izpilde ir būtiska, lai darba ņēmēji varētu faktiski saņemt minimālās algas aizsardzību un uzņēmumi būtu aizsargāti pret negodīgu konkurenci. Ierosinātā direktīva paredz, ka dalībvalstis katru gadu ziņo EK par saviem minimālās algas aizsardzības datiem.
Preses konferencē EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis sacīja, ka ES strādājošie ir aizsargāti ar taisnīgu minimālo algu, lai viņi varētu pelnīt cilvēka cienīgu atalgojumu, bet situācija dalībvalstīs atšķiras.
Dombrovskis atzīmēja, ka EK atbalsta risinājumus, kas paļaujas uz darba koplīguma procedūru. Viņš akcentēja, ka tajās ES dalībvalstīs, kur tas labi darbojas, EK neplāno neko mainīt un iejaukties sistēmā.
"Mēs mudinām visas dalībvalstis atbalstīt sarunas par koplīgumu. Sociālajiem partneriem būs svarīga loma, vedot sarunas par algām nacionālā un lokālā līmenī. Mēs esam ilgu laiku pavadījuši konsultācijās ar viņiem, lai sagatavotu šo iniciatīvu," uzsvēra EK priekšsēdētājas izpildvietnieks.
Dombrovksis skaidroja, ka EK piedāvā ietvaru, lai dotu norādes dalībvalstīm minimālo algu noteikšanā. Direktīva sniegšot tām dalībvalstīm, kurām ir likumā noteiktā minimālā alga, instrumentus, lai uzlabotu to adekvātumu, segumu un sociālo partneru iesaisti.
Dombrovskis norādīja, ka EK paļaujas uz Eiropadomi un Eiropas Parlamentu, lai tās atbalstītu EK direktīvas priekšlikumu. Viņa ieskatā, tā ir virzība spēcīgas, sociālas Eiropas virzienā, lai varētu atbalstīt cilvēkus krīzes apstākļos un pārvarētu krīzi, un padarītu ES ekonomiku iekļaujošāku un izturīgāku.
Savukārt Darba un sociālo tiesību komisārs Nikolā Šmits akcentēja, ka direktīva neuzspiež ES valstīm vienādu sistēmu un pieeju. Šmits norādīja uz nepieciešamību pēc objektīviem kritērijiem, lai varētu pielāgot algas ekonomikai un arī dzīves līmenim dažādās dalībvalstīs.
Pēc Šmita paustā, EK "dod instrumentus" un aicina ES dalībvalstis noteikt objektīvus kritērijus algu noteikšanā, balstoties uz pirktspēju, algu sadalījumu, bruto algām un balstoties arī uz ekonomisko ražīgumu. Viņš uzsvēra, ka minētie kritēriji ļaušot dalībvalstīm regulāri izvērtēt minimālās algas, lai piefiksētu, vai minimālo algu līmenis nav par zemu.
EK ieskatā, ja minimālā alga tiek noteikta atbilstošā līmenī, tam ir ne tikai pozitīva sociālā ietekme, bet arī plašākas ekonomiskās priekšrocības, jo tās samazina algu nevienlīdzību, palīdz uzturēt iekšzemes pieprasījumu un pastiprina stimulus strādāt.
Pēc EK paustā, adekvāta minimālā alga var arī palīdzēt samazināt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības, jo sieviešu, kuras saņem minimālo algu, ir vairāk nekā vīriešu. Priekšlikums arī palīdz aizsargāt darba devējus, kas maksā pienācīgu atalgojumu darba ņēmējiem, nodrošinot godīgu konkurenci.
EK akcentēja, ka pašreizējā krīze jo īpaši skārusi nozares, kurās ir lielāks zemu atalgotu darba ņēmēju īpatsvars, piemēram, uzkopšanas, mazumtirdzniecības, veselības un ilgtermiņa aprūpes, kā arī sociālās aprūpes jomu. Pienācīgu dzīves apstākļu nodrošināšana darba ņēmējiem un nodarbinātu personu nabadzības samazināšana ir svarīga ne tikai krīzes laikā, bet arī ilgtspējīgai un iekļaujošai ekonomikas atveseļošanai.
Dombrovskis atzīmēja, ka ir svarīgi nodrošināt, lai arī zemu atalgotie darbinieki būtu ieguvēji no ekonomikas atveseļošanas pasākumiem. Ar šo priekšlikumu EK vēlās nodrošināt, ka visi darba ņēmēji ES var nopelnīt pienācīgu iztiku neatkarīgi no tā, kur viņi strādā. Dombrovska ieskatā, izšķiroša nozīme sarunās par algām gan valstiskā, gan katra uzņēmuma līmenī ir sociālajiem partneriem.
"Mēs atbalstām sociālo partneru rīcības brīvību patstāvīgi vienoties par algām, un, ja tas nav iespējams, mēs piedāvājam satvaru, kas palīdzēs dalībvalstīm noteikt minimālās algas," pauda Dombrovskis.
EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena pilnvaru termiņa sākumā solīja iesniegt juridisku instrumentu, kas nodrošinātu, ka ES darba ņēmējiem ir taisnīga minimālā alga, un šo apņemšanos atkārtoja savā pirmajā runā par stāvokli ES 2020.gada 16.septembrī.
Tiesības uz adekvātu minimālo algu ir noteiktas Eiropas sociālo tiesību pīlāra 6.principā, ko visu dalībvalstu vārdā Eiropas Parlaments (EP), ES Padome un EK kopīgi izsludināja 2017.gada novembrī Gēteborgā. EK priekšlikums tagad tiks nosūtīts apstiprināšanai uz EP un ES Padomi. Pēc šīs direktīvas pieņemšanas dalībvalstīm būs divi gadi laika tās transponēšanai savos tiesību aktos.