Eiropa vēl nebija paspējusi atjēgties no negaidītajiem rezultātiem pērn notikušajā Lielbritānijas referendumā par izstāšanos no Eiropas Savienības un arī ASV prezidenta vēlēšanās, kad jau pienāca 2017. gads un nākamie nozīmīgie balsojumi. Pavasarī aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās franči apvienojās taktiskajā balsojumā un nodrošināja pārliecinošu uzvaru centriskajam Emanuelam Makronam, novēršot labējās populistes Marinas Lepenas nonākšanu Elizejas pilī. Nākamie rindas kārtībā ir vācieši, kuri nākamnedēļ izraudzīsies jaunu parlamentu.
Pagaidām nekas neliecina, ka 24. septembra Bundestāga vēlēšanas varētu izraisīt politisko zemestrīci Eiropas lielākajā un ietekmīgākajā valstī. Aptaujas jau ilgstoši prognozē kancleres Angelas Merkeles vadīto konservatīvo palikšanu pie varas, bet sociāldemokrātiem ar bijušo Eiropas Parlamenta (EP) prezidentu Martinu Šulcu priekšgalā būs jāsamierinās ar stabilu otro vietu. Tomēr nav tā, ka šīs vēlēšanas būs bez intrigas. Četru mazāku partiju secība finišā var būtiski ietekmēt, kāda izskatīsies Merkeles jaunā valdība.
Merkeles vadītā Kristīgo demokrātu savienības (CDU) un tās Bavārijas māsas-partijas – Kristīgi sociālā savienība (CSU) – alianse tur varas grožus kopš 2005. gada. Viņas valdīšanas laikā Vācija samērā mazsāpīgi pārdzīvoja globālo finanšu krīzi, no kuras Eiropas lielākā ekonomika iznāca vēl spēcīgāka. Merkele arī konsekventi iestājās par taupības pasākumiem, lai pārvarētu eirozonas parādu krīzi, un aicināja ES dalībvalstis noteikt ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pēc 2014. gadā veiktās Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā.
2015. gadā viņa nolēma atvērt Vācijas robežas aptuveni miljonam migrantu un patvēruma meklētāju, izsaucot pret sevi plašu kritiku ne tikai mājās, bet arī citās Eiropas valstīs. Izskanēja balsis, kas prognozēja, ka ar šo lēmumu Merkele ir ievadījusi savas ēras beigas. Viņas popularitāti iedragāja arī pērn decembrī Berlīnē Ziemassvētku tirdziņā notikušais uzbrukums, kurā dzīvību zaudēja 12 cilvēku. Teroraktu sarīkoja radikalizējies musulmanis, kura lūgums pēc patvēruma bija noraidīts.
Janvārī CDU/CSU koalīcijas partnere – Sociāldemokrātiskā partija (SPD) – paziņoja, ka Bundestāga vēlēšanās tās lokomotīve būs Šulcs, kurš ir jaunpienācējs Vācijas nacionālajā politikā.
Bijušajam EP vadītājam, kurš iestājas par lielāku sociālo taisnīgumu, īsā laikā izdevās iekarot vāciešu simpātijas. Šulcam palīdzēja talants aizrautīgi uzrunāt publiku, sarunāties ar vienkāršajiem cilvēkiem un izprast viņu problēmas. Tās ir īpašības, kuru trūkums tiek pārmests Merkelei. Februārī SPD pirmo reizi desmit gadu laikā vēlētāju aptaujās apsteidza CDU.
Taču Šulca efekts strauji zaudēja spēku. Sociāldemokrāti piekāpās CDU reģionālajās vēlēšanās Zārā, Šlēsvigā-Holšteinā un arī Vācijas lielākajā federālajā zemē Ziemeļreinā-Vestfālenē, kas gadu desmitiem ir bijis SPD bastions. Pēc reģionālajās vēlēšanās piedzīvotajiem zaudējumiem sociāldemokrātu popularitāte ir ievērojami sarukusi. Pēdējās aptaujas liecina, ka nākamsvētdien notiekošajās Bundestāga vēlēšanās CDU/CSU varētu iegūt aptuveni 37% balsu, bet SPD – 21%. Ja sociāldemokrāti šādu rezultātu iegūs arī 24. septembrī, tas būs partijas vājākais starts pēckara gados.
Starp Merkeles konservatīvajiem un Šulca sociāldemokrātiem īsta cīkstēšanās nav gaidāma, bet to nevar teikt par pārējām četrām partijām, kurām paredz 5% barjeras pārvarēšanu un iekļūšanu Bundestāgā. Aptaujas rāda, ka AfD, centriski kreisā Zaļā partija, liberālā Brīvo demokrātu partija (FDP) un radikālā Kreisā partija katra var iegūt 7–11% balsu. Tas, kā šie politiskie spēki izkārtosies pēc vēlēšanām, var gan atvieglot, gan sarežģīt Merkeles iespējas izveidot nākamo valdību.
Vairākums vēlētāju gribētu, lai darbu turpina CDU/CSU un SPD veidotā "lielā koalīcija", kas Merkeles vadībā ir strādājusi kopš 2013. gada (pirms tam arī no 2005. līdz 2009. gadam). Tas nozīmētu valdību ar lielu balsu vairākumu parlamentā. Taču no sociāldemokrātiem ir nākuši mājieni, ka viņi vairs nevēlas strādāt kopā ar Merkeli. Vācijas vicekanclers un ārlietu ministrs Zigmārs Gabriēls, kurš pārstāv SPD, neredzot iespēju saglabāt status quo. "Lielā koalīcija nebūtu iespējama, jo SPD nevarētu izvirzīt savu kanclera amata kandidātu," viņš sacīja izdevumam Der Spiegel. Bundestāga deputāte Ingrīda Arnte-Bauere apgalvo, ka vairākums biedru SPD reģionālajās nodaļās atbalsta divus scenārijus – iet valdībā ar savu kancleru vai strādāt opozīcijā. "Pašlaik vairākums biedru ir noskaņoti pret lielo koalīciju."
Visu rakstu lasiet 15.septembra žurnālā SestDiena!
Tieši tā!
M
Gunvaris