Kā apgalvo Nacionālās piemiņas institūts (INP), kura pilnvarās ir veikt komunistiskā un nacistiskā režīma noziegumu izmeklēšanu, tā veiktā Sikorska nāves apstākļu izpēte būs līdz šim visaptverošākā traģiskā notikuma izmeklēšana. Sikorska bojāeja joprojām daudziem ir mīkla, neskatoties uz vēl Otrā pasaules kara laikā veiktās izmeklēšanas rezultātiem, saskaņā ar kuriem Polijas trimdas valdības vadītāja nāvē vainojams nelaimes gadījums.
Sikorskis, kurš bieži pielīdzināts Francijas trimdas līderim ģenerālim Šarlam de Gollam, gāja bojā 1943.gada 4.jūlijā, kad Lielbritānijas Karalisko Gaisa spēku (RAF) lidmašīna, kurā viņš atradās, tūlīt pēc pacelšanās no lidlauka Gibraltārā iegāzās jūrā. Pieredzējušais čehu pilots, kurš bija vienīgais izdzīvojušais no 17 lidmašīnā esošajiem cilvēkiem, liecināja, ka iesprūdusi lidmašīnas Liberator vadības svira.
Lidmašīna, kas devās uz Lielbritāniju, Gibraltārā ieradās no Tuvajiem Austrumiem, kur Sikorskis inspicēja Polijas armijas vienības, un šis pārlidojums noritēja bez jebkādām problēmām. Pēc tiesu medicīniskās ekspertīzes, kuru RAF veica pēc dažām dienām, tika konstatēts, ka bojāgājušajiem ir galvas traumas un neskaitāmi ķermeņa ievainojumi, kas liecinot par nāvi katastrofas rezultātā.
Publiski pieejamā izmeklēšanas slēdzienā konstatēts, ka lidmašīna "nenoskaidrojamu iemeslu dēļ kļuvusi nevadāma". Tas, kā arī divi ar Sikorska lidmašīnām agrāk notikuši incidenti, PSRS diplomātu lidmašīnas atrašanās Gibraltārā 4.jūlijā un fakts, ka daudzi Lielbritānijas dokumenti, kas attiecas uz Sikorska nāves apstākļiem, joprojām ir slepeni, jau desmitgadēm ir auglīga augsne dažādām sazvērestības teorijām.
Vēsturnieki, kas uzskata, ka Sikorskis ticis noslepkavots, uzsver, ka Londonā bāzētā Polijas trimdas valdība 1943.gadā kļuvusi par neērtu sabiedroto gan Rietumiem, gan PSRS.
1939.gadā Varšava kļuva par upuri diviem noziedzīgiem totalitārajiem režīmiem - nacistiskajai Vācijai un komunistiskajai PSRS, kas Poliju sadalīja savā starpā, tādējādi izraisot Otro pasaules karu. Pēc Polijas sakāves 1939.gada septembrī, kad Vācija un PSRS pilnībā okupēja un pēc tam anektēja tās teritoriju, poļu līderi trimdā - sākotnēji Francijā, bet pēc 1940.gada Vācijas iebrukuma - Lielbritānijā - pauda apņēmību turpināt cīņu par savas valsts atjaunošanu.
Berlīnes un Maskavas pakts tika lauzts, kad Vācija 1941.gadā uzbruka PSRS un Sikorskis negribot nonāca vienā nometnē ar vienu no savas tautas nežēlīgākajiem apspiedējiem un slepkavām. Tomēr poļu līderis spēja norīt savu lepnumu un panāca, ka no PSRS koncentrācijas nometnēm tika atbrīvoti vairāki simti tūkstošu poļu karagūstekņu, kas ļāva atjaunot Polijas armiju.
Taču 1943.gadā nacisti pie Katiņas uzgāja masu kapus, kuros bija apbedīti 1939. un 1940.gadā komunistu režīma noslepkavotie 22 000 poļu karagūstekņi un civilpersonas. Staļins mēģināja notikušajā vainot nacistus, taču Sikorskis pieprasīja, lai Sarkanais Krusts veiktu izmeklēšanu. Tad Maskava ķērās pie ierastās taktikas un apsūdzēja Polijas līderi sadarbībā ar Hitleru, sarāva diplomātiskās attiecības ar Polijas trimdas valdību un sāka atbalstīt no poļu komunistiem PSRS teritorijā sastādītu marionešu valdību.
Sikorska stingrā nostāja radīja problēmas arī Rietumu sabiedrotajiem to attiecībās ar PSRS. Londona un Vašingtona uzskatīja, ka krievu dalība cīņā pret nacistisko Vāciju ir svarīgāka nekā komunistiskā režīma saukšana pie atbildības par Katiņas slaktiņu vai citiem starptautiskajiem noziegumiem pret kaimiņvalstīm. Sikorska nāve iedragāja Polijas trimdas valdības autoritāti, kas atviegloja Londonai un Vašingtonai 1943.gada novembrī noslēgt slepenu vienošanos ar Staļinu un klusējot akceptēt Otrā pasaules kara sākumā PSRS okupēto kaimiņvalstu teritoriju, arī Latvijas, palikšanu Maskavas kontrolē.
Kā martā pastāstīja IPN pārstāvis Pjotrs Dabrovskis, līdz ar arhīva materiāla pētījumiem pašreizējās izmeklēšanas ietvaros nopratināti arī divi aculiecinieki - viens Anglijā, bet otrs Spānijā. Viens no nopratinātajiem ir bijušais britu karaflotes radists, kurš piedalījies avarējušās lidmašīnas glābšanas operācijā, bet otrs - šoferis, kurš palīdzējis izvilkt bojāgājušo līķus no lidmašīnas vraka. Aizdomas, ka Sikorskis ticis noslepkavots vēl pirms lidmašīnas pacelšanās, lielā mērā kliedēja tiesu medicīniskā ekspertīze, kas tika veikta pēc viņa mirstīgo atlieku ekshumācijas 2008.gadā.
Tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultāti pilnībā izslēdza iespēju, ka ģenerālis būtu nošauts, nodurts vai nožņaugts. Sikorska traumas atbilda tādām, kuras iespējams gūt lidmašīnas katastrofā. Arī ievērojamais britu vēsturnieks Normans Deiviss sarunā ar angliski iznākošo mēnešrakstu Krakow Post atzinis, ka neviens respektabls vēsturnieks nekad neesot uzstājis, ka Sikorska nāvē būtu vainojama sabotāža.