Ziņojuma autori cita starpā norāda, ka spīdzināšana policijā ieguvusi sistēmisku raksturu. Arestētie un aizdomās turamie tiek spīdzināti ar mērķi ātrāk panākt viņu atzīšanos, kas savukārt ļauj iegūt labākus statistikas rādītājus.
Aizdomās turamie tiek spīdzināti neatkarīgi no tā, vai "aizdomas ir ar kaut ko pamatotas vai nav", teikts ziņojumā.
Vardarbība cietumos no administrācijas puses tiek pielietota disciplinārsodu vai "soda procedūru" veidā, vai arī no ieslodzīto kameras biedru puses, kas šādi rīkojas ar cietumu vadības atļauju vai arī pēc tās pieprasījuma.
Ziņojuma autori īpaši pievērsušies spīdzināšanai Čečenijā.
Tur galvenokārt tiek spīdzināti jaunieši, kurus varasiestādes tur aizdomās par nemiernieku atbalstīšanu vai arī simpatizēšanu nemierniekiem.
Nesodāmības līmenis Čečenijā "satriec un rada iespaidu, ka šajā reģionā likumi principā nedarbojas".
Spīdzināšanas upuriem reti kad izdodas panākt taisnību tiesās. Tiesībsargājošās struktūras atsakās ierosināt lietas pret policistiem par vardarbības pielietošanas faktiem, bet ieslodzītajiem vispār nav pieejami nekādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.
Ja šādas lietas tomēr nonāk līdz tiesai, spīdzinātājiem tiek piespriesti gaužām viegli sodi.
Ziņojuma autori secina, ka šāda prakse ir izveidojusies nepilnīgās likumdošanas un "un absolūti neefektīvās tiesību normu piemērošanas" rezultātā.