Filmas tīklos: Provokācija Vatikānā

Ar Jauno pāvestu satikos septembrī nozīmīgajā Venēcijas kinofestivālā, kurā tika demonstrētas divas pirmās šī seriāla sērijas, īpaši nepopularizējot, ka Jaunais pāvests nav tradicionāla (izplatīšanai kinoteātros paredzēta) filma, bet gan neliela daļa no vērienīga 10 sēriju TV seriāla. Venēciju greznoja efektīgi Jaunā pāvesta plakāti ar britu aktieri Džūdu Lovu katoļu baznīcas galvas tērpā. Taču festivāla publiku un presi gan "uzbudināja" ne tik daudz populārā britu aktiera veidols, cik ziņa, ka Jauno pāvestu ir režisējis patlaban starptautiski atzītākais itāļu režisors Paolo Sorrentīno. Izcils talants, kuram pēdējās desmitgades laikā no jauna ir izdevies pievērst plašāku uzmanību kādreizējai kino lielvalstij Itālijai. Jāpiebilst, ka kinofestivālos nemēdz rādīt seriālus vai to daļas – Venēcijas festivāls bija radījis izņēmumu par godu Sorrentīno!


Vīzijas rokrakstā

Pirms ķeros pie Jaunā pāvesta, atgādināšu vien dažus Paolo Sorrentīno veidotos darbus, kas viņam sagādājuši gan nozīmīgas balvas, gan starptautisku popularitāti. Pasaule Paolo Sorrentīno (1970) atklāja pavēlu – ar Dižo skaistumu (The Great Beauty, 2013), barokāli krāšņu filmu par padzīvojuša Romas bohēmista sevis meklējumiem. Tā saņēma arī Amerikas Kinoakadēmijas balvu Oskars kā gada labākā ārzemju filma, pirms tam savācot arī nozīmīgas kinobalvas Eiropā. Speciālisti aizrautīgi iedziļinājās Sorrentīno filmas vizuālajā valodā, kas savā veidā atgādināja par citu Itālijas kinorežijas ģēniju – Federiko Fellīni un viņa egocentriskajām, ekstravagantajām, bohēmiskajām 50.–60. gadu filmām (Saldā dzīve/La Dolce Vita, 8 1/2) , kas sen kļuvušas par XX gs. Eiropas kultūras vērtībām.

Dižajam skaistumam uz karstām pēdām sekoja Jaunība (Youth, 2015), filma ar pārsteidzošu faktūru – vizuālo, muzikālo bagātību, smeldzīga, asprātīga refleksija par Eiropas norietu.

Sorrentīno gan apritē ir bijis daudz agrāk – arī viņa "agrīnās» filmas (Dievišķais/Il Divo, 2008, Šeit jābūt tai vietai/There Must Be a Place, 2011 u. c.) jau pārliecinoši demonstrē viņa īpašo rokrakstu – autorstilu. Pateicoties tam, Sorrentīno ir kļuvis par vienu no veiksmīgākajiem Eiropas kinoautoriem, kuram izdevies sakausēt XX gs. 50.– 60. gadu Eiropas autorkino esenci (dramaturģiska retinātība, sarežģīti varoņi savas patības meklējumos u. c.) ar popkultūras elementiem, efektīgu vizuālo stilu un arī skaņu celiņu. Sorrentīno filmās būtiskāks par filmu sižetiem ir veids, kādā tie ir "izstāstīti" – nofilmēti.

Sorrentīno mīl dekoratīvu krāšņumu un simetriskas kadra kompozīcijas – īpašas attiecības viņu saista ar Venēcijas Svētā Marka laukumu, kurš vairākos Sorrentīno darbos ir kā grezna, sirreāla dekorācija filmas varoņu sapņu ainām un vīzijām. (O, sapņi, murgi, vīzijas – šīs filmu varoņu iekšējās pasaules vizualizācijas – tradicionāli ir bijuši medus maize izciliem Eiropas kinoautoriem – vispirms jau Fellīni un arī Sorrentīno...)

Venēcijas Svētā Marka laukums pavīd gan Sorrentīno filmā Jaunība (iespējams, atcerieties skaistuli, kura ar supermodeles erotizēto lunkanību soļo pa ūdens pārplūdināto Venēcijas laukumu, – tā ir filmas varoņa vīzija). Svētā Marka laukums tiek izmantots kā vizuāli efektīgs tēls arī seriālā Jaunais pāvests – tā sākumā pāvests izlien no zīdaiņu "klājiena" un nonāk gaismiņu apspīdētā Svētā Marka laukumā. Tieši tur, ne vairs Vatikānā Džūdas Lova spēlētais pāvests teic uzrunu tautai seriāla izskaņā. Šajā brīdī kameras uz pāvestu ļauj paskatīties Dieva acīm – tas ir skats no augšas, rakurss, kāds ikdienā paveras nevis cilvēkiem, bet Dievam un putniem. Sorrentīno mīl ne tikai Venēcijas Svētā Marka laukumu, savu varoņu sapņus un vīzijas, bet arī šos grandiozos Dieva acs rakursus, tie bieži tiek izmantoti seriālā Jaunais pāvests, kā atgādinot – arī uz garīdzniekiem – Dieva kalpiem uz zemes – noraugās Visaugstākais.


Izcils ansamblis

Paolo Sorrentīno "formāta maiņa" – no izsmalcinātu un festivālos lolotu filmu režisēšanas pievērsties TV seriālam – tomēr nepārsteidz. Kvalitatīvi TV seriāli izciliem režisoriem piedāvā gan radošu brīvību, gan ļauj sasniegt tādas auditorijas, ko, iespējams, nesasniegs pat visveiksmīgākā filma. To pēdējā dekādē ir atklājuši izcili amerikāņu kinoautori, piemēram, brāļi Ītans un Džoels Koeni, kuri savu filmu Fargo (1996) pārstrādājuši tikpat populārā seriālā Fargo. Savu pirmo seriālu Krīze sešās epizodēs (Crisis in Six Scenes) jau ir uzfilmējis Vudijs Allens (jācer, ka arī tas kļūs par legāla satura vienību Latvijā), SestDiena jau rakstīja par veiksmīgo britu seriālu Kronis (The Crown) un tā autoriem – atzītiem britu režisoriem Marku Frostu un Stīvenu Doldriju u. c.

Sorrentīno iekļaujas šajā globālajā tendencē – viņa statuss (oskarotas filmas autors) ir ļāvis Jaunajā pāvestā sapulcināt iespaidīgu aktieru ansambli. Jaunā pāvesta aizgādni mūķeni Mēriju tēlo amerikāniete Daiena Kītone – aktrise, kura savulaik filmējusies Vudija Allena darbos (arī leģendārajā filmā Enija Hola (Annie Hall, 1977)), precētu skaistuli, kuru pāvesta lūgšanas glābj no neauglības, tēlo franču zvaigzne Ludivina Saņjē (filmējusies daudzās franču kinoautora Fransuā Ozona filmās), Vatikāna preses sekretāri, kuras klišejiskajām idejām kā ar tanku pārbrauc jaunais pāvests, spēlē populārā beļģu aktrise Sesilija de Fransa utt. Ar baudu izspēlēties varas kāro kardinālu lomās ļauts itāļu zvaigznei Silvio Orlando, amerikānim Džeimsam Kromvelam u. c. Spoža kompānija!


Līdzās Kāršu namam

Sorrentīno, kurš veidojis Jauno pāvestu, apzināti strādā ar šoka efektu. Kas gan var būt svētāks un neaizskaramāks kā katoļu baznīcas hierarhijas spice – Vatikāns un pāvests. Sorrentīno eksperimentē un fantazē par tēmu, kādas būtu sekas, ja par pāvestu kļūtu četrdesmitgadnieks amerikānis, kura uzskati krasi atšķiras no tradicionālās Vatikāna rutīnas. Džūdas Lova tēlotais Pijs XIII, īstajā vārdā Lennijs Belardo, ir ļoti komplicēts raksturs. Viņa rīcības motīvi ne vienmēr ir skaidri, tāpat kā viņa manipulāciju mērķi (vai tiešām viņš vēlas marginalizēt katoļu baznīcas ietekmi?), tomēr viens gan – pāvesta izrīcības ir neprognozējamas, līdz ar to interesantas, nereti šokējošas gan viņa līdzgaitniekiem, gan arī skatītājiem. Nereti šis pāvests tiek salīdzināts ar citu seriālu kosmosa "dēmonisko varoni" – rafinēto, varas kāro ciniķi – aktiera Kevina Speisija tēloto politiķi Frenku Andervudu no Kāršu nama (The House of Cards). Ja šis salīdzinājums Džūdas Lova ambivalentajam, grūti atminamajam, bet spoži nospēlētajam pāvestam nenāk par labu, visdrīzāk "pie vainas" ir ne jau aktieris, bet gan abu manis pieminēto seriālu autori un arī šo seriālu dramaturģiskā struktūra. Neaizmirsīsim, ka Sorrentīno ir Eiropas autorkino pārstāvis, režisors, kuru daudz vairāk par darbības dinamiku un norišu blīvumu interesē kinovalodas ekstravagances – skatīties, kā ir nofilmēts Jaunais pāvests, ir izsmalcināts estētiskais baudījums, pat ja amerikāņu seriālu cienītājiem šķitīs, ka Jaunajā pāvestā trūkst spriedzes. Tāpat Sorrentīno filmās, arī seriālā Jaunais pāvests, ir izcila muzikālā faktūra – nereti viņš filmas skaņu celiņu izmanto, lai ironizētu par notikumiem uz ekrāna.

Jaunais pāvests savas pirmizrādes laikā kanālā Sky Itālijā 2016. gada oktobra nogalē uzstādīja auditorijas rekordu, pārspējot pat Troņu spēli. Jauno pāvestu finansējušas TV kompānijas Sky, Canal+, HBO, tā budžets ir 40 miljonu eiro. Pamatā seriāls filmēts slavenajā Romas studijā Cinecitta, kurā savas leģendārās filmas filmējis arī Federiko Fellīni, ar kuru Sorrentīno nereti salīdzina.

Jaunajam pāvestam būs arī turpinājums – otrā sezona. Turklāt seriālā Jaunais pāvests darbojas arī varonis, kura uzvārds silda katra latvieša sirdi, – kardināls Ozoliņš (lomā amerikāņu aktieris Vladimirs Bibičs). Bez latviešiem neiztiek pat (kino) Vatikānā.