«Latvijā maz skolās māca slēpošanu, jo daudzviet ir priekšstats, ka tas ir dārgi - smēres, slēpju un trašu sagatavošana utt. Gribējām parādīt, ka tam nebūt nav nepieciešami lieli izdevumi, modernas ierīces un speciāli apstākļi. Ar ziemas sporta veidiem var nodarboties jebkur, pielāgojot savu vidi,» saka J. Eiduks. Daudzas lietas sporta vajadzībām Pļaviņu novada ģimnāzijā tapušas no, piemēram, lūžņiem, kas palikuši pāri no skolas santehnikas nomaiņas. Vajag tikai sakombinēt, sametināt…
J. Eiduks stāsta, ka konferencē citiem pedagogiem rādījis, kā novaskot slēpes mājas apstākļos - ņemot talkā parastu gludekli, lineālu u. c., to var izdarīt ne sliktāk kā kādā sporta inventāra veikalā vai nomā, kur tas ir padārgs prieks. Arī slēpošanas trases sagatavošana var būt lēta un pa spēkam pašiem skolēniem. «Sastiprinām kopā 10 autoriepas - iznāk rullis, ko bērni velk ap stadionu. Varbūt izskatās mokoši, bet nav, un trase šādi tiek noblietēta tikpat cieta kā ar jebkuru īstu retraku. Arī citas skolas šādu paņēmienu pārņēmušas,» stāsta sporta skolotājs. Hokeja laukums ziemā virs autostāvvietas tiek uzliets, izmantojot no dzelzs bunduļa paštaisītu «ūdens mašīnu», savukārt slēpju un slidu glabāšanai ģimnāzijā izveidotas racionāli pārdomātas telpas, kur inventārs ir labi pārskatāms un arī izžāvējams - bez speciālām iekārtām.
Slēpju slīdēšanas ātrums skolā tiek testēts nevis ar kādu specifisku iekārtu, bet ar nelielu, pie kājas piestiprināmu elementāru mērierīci, kas darbojas pēc stara atstarošanas principa, savukārt distanču slēpošanas tehniku Pļaviņu skolēni apgūst, ņemot talkā arī video. «Latvijā ir izveidota ļoti laba slēpošanas mācību filma, tās autors ir Juris Grants, Sporta akadēmijas zinātņu prorektors,» stāsta J. Eiduks. «To skolēniem parādām, tad dodamies uz stadionu slēpot. Stundas laikā ar videokameru filmēju, kā skolēni kustas. Pēc tam klasē kopīgi skatāmies mācību filmiņu, kur parādīta gan pareiza, gan nepareiza slēpošana, un arī savu safilmēto materiālu. Salīdzinām, ko katrs skolēns slēpojot dara pareizi un kas vēl jāuzlabo. Tā ir viegli iemācīt.»
J. Eiduks Pļaviņās vada arī biatlona pulciņu un stāsta, ka treniņa filmēšanu lieliski var izmantot arī, mācoties šaut. «Jānofilmē stāvoklis, kad bērnam šaušana bijusi visprecīzākā, tad var pieņemt, ka viņš atradies vispareizākajā pozīcijā. Bērns uzņemtajā video redz sevi no malas, vizuāli novērtē savas kļūmes un labāk apgūst pareizu tehniku. Šaušanā, piemēram, neprecizitātē ļoti bieži pie vainas ir pirksts uz gaiļa. Ja skolēns netic, ka pirksts vainīgs pie rezultāta, uzfilmētajā materiālā visu var pievilkt tuvāk, parādīt.»
J. Eiduks atklāj, ka, lai skolā sarīkotu biatlona sacensības, nav nepieciešams mežs - pietiek ar telpu, slēpju rolleriem, mērķiem, kas mazāki, nekā ierasts, un gaisa šautenēm, kas šauj samērā precīzi. Sporta skolotājs savulaik piedalījies Pļaviņu biatlona bāzes izveidē, kas arī tapusi, taupot naudu, un laika gaitā iemanījies saķert gan savas, gan nošpikotas idejas, kā ar izdomu un inovācijām panākt maksimālu efektu par minimāliem līdzekļiem. «Tā bāze nerodas vienā dienā, bet pēc 3-4 gadiem ir viss, lai skolā slēpotu, slidotu, spēlētu hokeju utt.,» saka J. Eiduks. Viņš stāsta, ka arī absolventus uz atvadām mudina skolai dāvināt sporta inventāru, bet lielākais ieguvums ir skolēnos radusies interese, prasmes un pietuvošanās sportam. Uz to jāspiež, jo mūsdienu jauniešu veselības rādītāji nav spīdoši.
Raksts publicēts 23. novembra Skolas Dienā.