Atceries skolas laika blēņu stāstus, pastāsti savējos!

Ielikām skolotājas somiņa zalkti. Žēl ka toreiz nebija telefonu ar ko nofilmēt.. Aprakstīt to scēnu, kad viņa atvēra vienkārši nav iespējams!

Es biju visādā ziņā ļoti priekšzīmīga padomju laika skolniece,taču man visu dzīvi ir uz sirds kāda slepena“blēņa”. Mēs, visa klase, ne visai ieredzējām ķīmiju.Pirms gaidāmā kontoldarba tajā,mēs klasē visādi apspriedām tēmu, kā no tā izbēgt-taču iespējas neredzējām,jo ķīmiju mums pasniedza pati skolas direktore.Es nodomāju,ka tā tas nevar būt -un nolēmām ar draudzeni turpināt apspriedi divatā.Un protams arī iespēju atradām.Ieliku aiz vaigiem ledenes,un,piezvanīju uz Partijas komiteju,kā skolas pārstāve, un pajautāju vai partijas sekretārs nevarētu rīt no rīta pieņemt vizītē mūsu skolas direktori.Kad tika saņemta apstiprinoša atbilde un reģistrēts laiks, tieši vienāds ar kontroldarba stundu sākšanās laiku,abas veicām divus ledeņu zvanus uz skolu -vienu lai nofiksētu direktores atrašanās vietu,otru,- lai palūgtu atstāt paziņojumu direktorei,ka viņai rīt jāierodas vizītē pie Partijas pirmā sekretāra.Mēs protams priecīgi iezigojām par savu izcilo meistarību,taču ne visai ticējām,ka tas arī nostrādās -tādēļ nolēmām klusēt.Otrā rītā, mēs visa klase, bijām ieradušies uz kontroldarbu,kā uz neizbēgamu ļaunumu-bet kuršs vnk.nenotika.Vēlāk direktore atnāca pie mums un atvainojās,par to,ka nebija varējusi mūs pabrīdināt par savu neierašanos,jo viņai tikai vakar ticis paziņots,ka partijas komitejā viņu gaida uz vizīti. Man bija kauns,-un vēljoprojām ir-jo ši blēņa izslēdza pat atvainošanās iespēju,tādēļ,ka nekādi nevarēja kļūt zināms tas,kā uz slepus saorganizēto vizīti bija reaģējuši paši tās dalībnieki-tā arī mierinu sevi ar domu,ka visticamāk mazpilsētas skolas direktorei ar pirmo partijas sekretāru vienmēr bija gana daudz apspiežamu lietu,kur jautājums - kāpēc tad jūs mani ataicinājāt,nebija vietā.

Bija tādas muļķības, kas masveidā uznāca un pārgāja, piemēram, ņēmām līdzi uz skolu smaržaas ''sēnītes'' un ''zīlīes'' - padomju gados bija tādu lēti, stipri smaržūdeņi atbilstošā stikla pudelītē. Lējām viens otram uz formast erpiem, un tas šļita ļoti smieklīgi. Tad atkal no piltenes, dzēsenes un gaas tievas gumijas varēja uztaisīt tādu ''ieroco'', ar ko sāpīgi iešaut lielajām meitenēm pa mīkstumiem. Tās nezināja, kā tikt vaļā no sīkajiem, kas sāpīgi uzbruka.

Man bija daudz piezīmju - gan īsās "traucē stundu, grozās, čaukstina papīru", gan garākas. Reiz dabūju vienu lielu un sevišķi niknu. Tā, kā mamma vienmēr dienasgrāmatu parbaudiija par tām piezīmēm un sliktam atzīmēm sita, tad pēc stundām pie draudzenes atlocīju dienasgrāmatas skavas, izņēmu attiecīgo lapu laukā, un uz nākamās sarakstīju "tekošās" nedēļas datumus un uzdoto. No rīta pirms stundām atkal gāju pie draudzenes, apmainīju lapas un uz skolu. Pēcpusdienā lapu ar lielo piezīmi atkal ņēmu ārā. Un tā vairākas dienas, bet kādu rītu lapu neapmainīju un tieši todien skolotāja sadomāja pārliecināties, vai piezīme parakstīta. Konstatējusi, ka lapa izņemta, dabūju nākamo lielo piezīmi... Un tagad mana piebilde tiem, kas strādā ar bērniem: vai jums nekad nav ienācis prātā, ka arī sabiedrībā cienīti cilvēki var savus bērnus nežēlīgi kaustīt?

Sašuvām puikām pie cepurēm čakli sameistarotus dzijas bumbulīšus, pie mēteļiem papildus milzu pogas, bet dažiem vienkārši aizšuvām piedurknes. Bija jautri!!! :)) Vēl jautrāk, jo to bija pastāstījusi mamma no saviem skolas laikiem. Vēl jautrāk , jo daži i nezināja, kura ir mūsu piešūtā liekā poga, kura tur jau bijusi.

Man ir īss pastāsts=== 5. un 6. klasēs nebija tādas nedēļsa, kurā nebijs piezīmes dienasgrāmatā. Jānis grozās nepārtraukti klases solā. Jānis pabeidzis darbu, traucē citiem ar grūstīšanos. Jānis sarunājas stundā. Jānis smīdina klases biedrus. Jānis rausta meitenes aiz bizēm. Jānis starpbrīdī klaigā. Jānis ienesis klasē zīlīti. Jānis ienesis klasē kaķi, kurš uztaisa jezgu klas;ē stundā.... Un tā bez gala , malām...

Starpbrīžos dežurants vēdinaja klasi un visi logi bija vaļā. Uz palodzēm bija sasnidzis labi daudz sniega. Un kā nu tas iesākās, neatceros, bet pikošanās izdevās! Tāfele, grīda, mēs paši - visi slapji no sniega. Koridora galā parādās skolotāja. Ko darīt? Viens sāk "tīrīt" tāfeli no sniega pleķiem, cits - norauj sev kreklu un slauka grīdu. Momentā salasījām visus sniega piku gabaliņus. To visu - visi uz reiz, kā sarunājuši. Kad skolotāja ienāca klasē, mūs ļoti paslavēja par tīrību klasē, un izmazgāto grīdu - arī.