Pirmkārt, nav oficiālu paziņojumu, ka būtu plānots atteikties no mācību grāmatām papīra formātā. Digitālie mācību līdzekļi būtu izstrādājami tikai skolotāju un skolēnu atbalstam mācībās papildus jau esošajām mācību grāmatām, lai dažādotu mācību vielas apgūšanu, padarītu to saistošāku bērniem. Tas būtu tikai normāli šajā digitālajā gadsimtā. Pēc konferences E-klase 2013 gūti pierādījumi tam, ka arī skolotāji ir gatavi jaunajām tehnoloģijām. Turklāt Latvija šajā jomā ievērojami atpaliek no citām attīstītajām Eiropas valstīm.
Otrkārt, bērniem joprojām interesē slieku un augu uzbūve! Tikai tā jāmāca viņiem interesantā veidā, nevis ieliekot grāmatā pirmo atrasto nekvalitatīvo attēlu, kurā īsti nevar atšķirt, attēlota slieka vai sarūsējusi nagla. Te lieliski noderētu minētie digitālie mācību līdzekļi, piemēram, video ar vizuālu sliekas uzbūves skaidrojumu vai ģeogrāfijas videomateriāls par ūdenstilpēm, kas bērniem pašlaik jāapgūst, izmantojot kartes.
Treškārt, mācību priekšmetu standartus izstrādā Valsts izglītības satura centrs (VISC), kura darbību regulē un uzrauga Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), tādēļ ir tikai loģiski, ka mācību materiālus apstiprina IZM. Kādam taču šis process jāuzrauga, citādi grāmatas būs neatbilstošas izglītības standartiem un tiks apdraudēta to kvalitāte. Jau tagad, kad izdošanas process tiek uzraudzīts, ir pietiekami daudz kļūdu, kuras katru gadu tiek norādītas, taču vēl joprojām nav izlabotas. Jāpiebilst, ka mācību grāmatu kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc pārdošanas rādītājiem.
Ceturtkārt, atbildi uz jautājumu par to, kādēļ tiešām labi autori nesadarbojas ar izdevniecībām, Alhimionoka kungs sniedza pats - neadekvātais atalgojums!
Piektkārt, paralēli grāmatām bērnam skolai nepieciešami papildu līdzekļi - zīmuļi un pildspalvas, sporta tērps -, ēdināšana un tā tālāk. Turklāt pats interesantākais - fonda nauda (A4 papīram skolotājiem kopēšanai, datoriem, printeriem, kā arī žalūzijām, galdiem, krēsliem un to remontam, bērnudārza grupiņas/skolas klases remonta materiālu iepirkšanai, saimniecības precēm, ekskursijām, kuras, starp citu, ir arī mācību ekskursijas un būtu jāapmaksā pašvaldībām, bet, kad pašvaldībām to sāka atgādināt, katra nu izlocījās, kā māk, pat liekot bērniem braukt ekskursijās sestdienās). Turklāt mācību telpu remonts jāveic pašiem vecākiem vasarā, atvaļinājuma laikā!
Vai tiešām deputātiem vai izdevējiem vēl var būt iebildumi, ka vecāki nepamatoti pieprasa to, kas ir ierakstīts Satversmē un normatīvajos aktos? Kur nonāk mūsu nodokļi pēc to ieskaitīšanas budžetā? Kādēļ mums jāpērk viss minētais, ja skaidri ierakstīts, ka pašvaldības uztur savā pakļautībā esošās izglītības iestādes?
Vēlreiz vēlos uzsvērt, mēs neprasām, lai bērniem skolā uz galda noliktu pilnīgi visu, zīmuļus, pildspalvas un tā tālāk. Vēlamies saņemt tikai to, kas paredzēts Satversmē un citos normatīvajos dokumentos.
*Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve