Pērnā gada nogalē Izglītības un zinātnes ministrija normatīvajos aktos nostiprināja latviešu valodas statusu pamatskolās, tomēr eksperti norāda - nevaram būt droši, ka visās skolās bilingvālās stundas tiešām notiek.
Nemitīgi drukā
Pamatskolā mazākumtautību izglītības iestādēs latviski ir jāmāca ne mazāk kā divas piektdaļas no mācību satura, vidusskolā - trīs piektdaļas. Tā jau ir bijis līdz šim, Ministru kabineta noteikumi ir tikai formalitāte, akcentē Izglītības ministrijas pārstāve Dace Jansone-Klasiņa. Mazākumtautību skolām jau padsmit gadu jāizvēlas kāds no četriem bilingvālās izglītības modeļiem, kas ir piemēroti skolēniem ar dažādām latviešu valodas priekšzināšanām.
Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs norāda, ka jaunie valdības noteikumi ko mainīs tikai tajās skolās, kas piedāvā ceturto bilingvālās izglītības modeli - tas piemērots skolēniem, kuri sāk mācīties bez latviešu valodas priekšzināšanām. 1. klasē mācīties gan sākot skolēni ar ļoti atšķirīgu latviešu valodas zināšanu līmeni - daži to prot ļoti labi, bet citi latviski nezina nevienu vārdu. Tāpēc R. Alijevs kā pozitīvu izceļ valdības noteikumos minēto, ka mazākumtautību bērnudārziem obligāti ir jāmāca latviešu valoda rotaļnodarbību formā.
Atšķirīgs ir Dienas aptaujāto skolu viedoklis par to, vai pietiek mācību līdzekļu, lai kvalitatīvi īstenotu bilingvālās izglītības programmas. R. Alijevs stāsta, ka joprojām trūkst mācību grāmatu, dažādu uzskates materiālu, arī metodisko līdzekļu, lai palīdzētu skolotājiem sagatavoties stundām. Savukārt Rīgas 15. vidusskolas direktore Natālija Kubasova par mācību materiālu trūkumu nesūdzas: «Viņi (Latviešu valodas aģentūra - red.) visu laiku kaut ko drukā.» Problēmas esot bijušas ar mācību grāmatām vidusskolas klasēm - tās, pēc N. Kubasovas domām, ir pārāk sarežģītas pat latviešu skolēniem. Pašlaik speciālisti strādājot pie to uzlabošanas. Latviešu valodas aģentūras izglītības daļas galvenā speciāliste metodiķe Vineta Vaivade atzīst, ka metodisko materiālu esot daudz, bet jāņem vērā, ka tie ātri noveco un tāpēc nepārtraukti jāatjauno.
Dažādas stratēģijas
T. Russitas pētījums liecina, ka skolotāji bilingvālās izglītības programmās izmanto dažādas stratēģijas. Daži māca tikai latviski, daži tiešām māca bilingvāli, taču daļa skolotāju arī krāpjoties. Šie skolotāji mācot krieviski, bet, ja ierodas inspekcija, nospēlē kādu iepriekš sagatavotu bilingvālo stundu, cenšoties izmantot tik daudz latviešu valodu, cik nu var.
Piemēram, kāda sociālo zinību skolotāja T. Russitai stāstījusi, ka reiz skolas direktore brīdinājusi, ka ieradīsies noklausīties «bilingvālo» stundu. Tās tēma bijusi Reklāma. Skolotāja iepriekš savākusi dažādas reklāmas latviešu valodā, stundā izdalījusi skolēniem un likusi nolasīt skaļi. Vienīgais, ko skolotāja pateikusi latviski, bijusi uzdevumu burtnīcas lappuse, kas skolēniem jāatver. Pēc tam skolēniem pašiem bijusi jāizdomā reklāma latviešu valodā un klases priekšā jānolasa. «Tas radīja iespaidu, ka stunda ir latviešu valodā. Direktore bija apmierināta. Bet es nepateicu gandrīz nevienu vārdu latviski,» T. Russitai stāstījusi skolotāja. Esot arī tādi pedagogi, kuri izmantojot «man vienalga» stratēģiju. Viņiem pat nav jāmelo - viņi vienkārši ignorē prasību mācīt bilingvāli. Vismaz 2007.-2008. gadā iepriekš aprakstītā prakse bija ļoti izplatīta, «nedomāju, ka daudz kas ir mainījies», norāda T. Russita. «Tas, kas ir aprakstīts manā pētījumā, nav nekāds izņēmuma gadījums - tās ir parastas Rīgas skolas.»
T. Russita akcentē, ka ir labi novērojama saistība starp skolotāju vecumu un bilingvālās izglītības īstenošanu. Jaunākie pedagogi, kuri pabeiguši kādu no Latvijas augstskolām, prot runāt latviski, un viņiem nevajagot neko apiet. Taču problēma esot mācībspēkiem, kas studējuši padomju laikā un kuriem latviešu valoda bijusi nepieciešama tikai ļoti retos gadījumos. «Skolotāju paaudzes mainās lēnāk, nekā reformas tiek īstenotas,» T. Russita iezīmē bilingvālās izglītības problēmu. Viņasprāt, pietiktu ar augstāko izglītību latviešu valodā, nav nepieciešamības «spēlēties bilingvālajā izglītībā». Situācija pakāpeniski vienalga mainīšoties, un skolotāji, kuri prot un grib mācīt latviski, radīšoties «bez strīdiem».
Mentoru brigāde
Ir gan labas mazākumtautību skolas, kas piedāvā bilingvālo izglītību labā līmenī, gan tādas, kas spēlē bilingvālās izglītības teātri, atzīst bilingvālās izglītības eksperte Liesma Ose. Tas, cik godprātīgi skola ievēro noteikumus, esot atkarīgs no administrācijas izpratnes par to, cik svarīgas ir latviešu valodas zināšanas, arī no skolēnu un viņu vecāku pieprasījuma. Pozitīvus uzlabojumus šajā ziņā nepalīdzēšot gūt arī sakaitētā politiskā atmosfēra, ko radījis gaidāmais referendums par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Daži skolotāji šādu iespēju ņem nopietni, un tas situāciju tikai pasliktina, saka L. Ose.
Pēc ekspertes domām, bilingvālās izglītības kvalitāti palīdzētu uzlabot «mobila mentoru komanda», kas mazākumtautību skolā pavērotu stundu un pēc tās pakonsultētu skolotāju par nepieciešamajiem uzlabojumiem. Savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) būtu jāapzina tās skolas, kas spēlē teātri, un jānoteic, ka tām «mentoru brigāde» būtu obligāts pasākums. Pērn IKVD nav saņēmis un izskatījis iesniegumus ar sūdzībām, ka mazākumtautību skolās netiek nodrošināta pilnvērtīga bilingvālā izglītība. Toties esot deviņi iesniegumi, kuros norādīts uz vispārējās izglītības iestādes pedagoga valsts valodas prasmju zemo līmeni. Dienas aptaujātie skolu direktori stāsta, ka nezinot par kādiem skolu krāpšanās gadījumiem. Viņi akcentē, ka pašu skolās mācības notiekot likumu robežās. Mācību priekšmetu latviešu valodā proporcija tiekot ievērota - tajos skolotāji jaunos terminus cenšoties paskaidrot gan latviešu, gan krievu valodā, norāda Liepājas 7. vidusskolas direktore Inese Ferstere.