Šogad pieteikšanās laiks Ēnu dienai pienāca ļoti ātri, un sakarā ar Ēnu dienas mājas lapas pārslogošanu, pieteikties interesējošai profesijai es nepaspēju. Dažas dienas pirms 15. februāra sarunāju "ēnošanu" patstāvīgi, neizmantojot mājas lapā piedāvātos Ēnu devējus, un tādā veidā, pateicoties sabiedrisko attiecību speciālistei Benitai Brilai, es kļuvu par Vidzemes slimnīcas traumatologa Egīla Freimaņa "ēnu".
Kad es ierados slimnīcā, sapratu, ka Valmierā par mediķu darbu tiek izrādīta pārsteidzoši liela interese. Kopā mēs bijām 34 skolēni no dažādām Valmieras, Priekuļu un Liepupes skolām. Dienas sākumā mēs piedalījāmies ārstu sapulcē, kurā tika paziņoti slimnīcas jaunumi un interesantākie nakts atgadījumi. Pēc sapulces mani un manu pārinieku, Valteru Ļubinski, iepazīstināja ar traumatologu E. Freimani, kurš bija priecīgs par mūsu interesi un zinātkāri.
Tad nu sākās dienas aizraujošākā daļa – traumatologu un ķirurgu "ēnas" tika ievestas operāciju nodaļā, kur mums lika uzvilkt speciālu apģērbu, lai mēs vēl vairāk varētu iejusties ārsta lomā. Visām "ēnām" bija atļauts atrasties jebkurā operāciju zālē, ja vien ārsti neiebilst un ja mēs uzvedamies klusi un neko neaiztiekam. Mūs pabrīdināja, ka dažiem var noreibt galva un palikt slikti – sajūtas būs pavisam citādākas, nekā skatoties "Doktoru Hausu" un "Grejas anatomiju".
Pirmā operācija, kuru es redzēju, bija gūžas kaula lūzums. Notika tieši tā, kā mūs brīdināja medmāsa – operācijas sākumā zālē bija 6 "ēnas", bet beigās – tikai 3, un es biju starp tām izturīgākajām. Pati brīnos, kāpēc šis baisais skats nenoveda mani līdz ģībonim? Laikam mana griba kļūt par mediķi ir stiprāka par fobijām. Pārējās operācijas – aklās zarnas izgriešana, pēdas daļas amputācija, atmirušo audu likvidēšana u.c. - vairs nelikās tik biedējošas, bet arī tās spēja noskatīties tikai daļa no "ēnām". Šīs dienas neatņemamā sastāvdaļa bija arī jaunu kontaktu dibināšana.
Mani patīkami pārsteidza slimnīcas darbinieku pozitīvā attieksme pret "skatītājiem", kā arī izpalīdzība un vēlme dalīties pieredzē. Palika tikai viens jautājums bez atbildes – kā ārstiem, veicot visnopietnākās operācijas, var saglabāties tik laba humora izjūta?
Šogad Ēnu dienā es izvēlējos šo profesiju tādēļ, ka jau kopš 10. klases esmu izlēmusi studēt medicīnu, tikai pagaidām neesmu izvēlējusies konkrētu virzienu. Pagājušā gada piedalīšanās Ēnu dienā manu izvēli pastiprināja – lieliski pavadīju dienu Valmieras neatliekamās palīdzības dienestā un iepazinos ar dispečera darbu. Par pieredzi "ēnošanā" es labprāt pastāstīju laikraksta "Liesma" žurnālistiem, un vēlāk intervija un fotogrāfija ar mani tika publicētas 16. februāra izdevumā.
Neskatoties uz to, ka šī diena tik ātri pagāja, tā atstāja uz mani neaizmirstamu iespaidu. Izmantojot šo brīnišķīgo "ēnošanas" iespēju jau otro gadu, es droši varu apgalvot, ka nav labāka veida pārliecināties par savu profesijas izvēli.