Tā kā Ēnu Dienas mājaslapā sev neko vēlamu neatradu, sapratu, ka jāatrod kaut kas pašai un nolēmu turpināt darīt lietas ar blīkšķi (mēģināts nav zaudēts) – janvāra beigu pusē, ap desmitiem vakarā aizsūtīju e-pastu Diena.lv galvenajai redaktorei Zitai Lazdānei-Laķei. Liels bija mans pārsteigums, kad, tai pat vakarā, mirkli vēlāk atnāca e-pasts no Zitas ar vienkāršu „Lai notiek!”- – tiešām? Tas bija tik vienkārši?
Attiecīgajā rītā es pamodos, simts reizes pārdomāju, ko lai velk mugurā (viss ar svētu mērķi –atstāt labu iespaidu), beigās tomēr paspēju uz savu autobusu un laimīgi nokļuvu galamērķī – pa ceļam pagūstot apmaldīties (es – cilvēks, kurš nekad neapmaldās, izvēlējos tieši šo svarīgo rītu!), kaunpilnā balsī zvanot Zitai un iekšēji cerot, ka viss labais iespaids nav sabojāts. Vēlāk šajā uztraukumā arī atzinos, tomēr viņa ar smaidu teica, ka viss vēl nav zaudēts.
Iedzēru kafiju, pašķirstīju tā rīta Dienu un lielām acīm nopētīju redakciju, cerot uztvert pēc iespējas vairāk. Itkā cilvēkiem blenzt virsū nav pieklājīgi, tomēr tieši to man gribējās darīt. Gluži kā tūristam citā valstī – tā bija vēl skaistāka, kā biju iztēlojusies! Tā gan ir gaumes lieta, tomēr es biju apburta. Drīz pēc tam sekoja ekskursija man un visām pārējām Ēnām – sākām ar tipogrāfiju. Kamēr ar vienu smadzeņu daļu kāri tvēru visu to, ko redzu un dzirdu („Ak tad tā tas viss notiek!”), otra manis daļa nespēja beigt sajūsmināties par bruņurupučiem, kuri peldējās akvārijā pa ceļam uz tipogrāfiju. Ej nu saproti, manas smadzenes todien darbojās pagalam dīvaini. Laikam no uztraukuma. (: