Ir skaidrs, ka nevienu izglītības sistēmu nevar mehāniski pārcelt uz citu valsti. Bet kādas, jūsuprāt, ir mācības no Somijas pieredzes, kas visām valstīm būtu jāņem vērā?
Iespējams, svarīgākā mācība, ko Somija piedāvā citām valstīm, ieskaitot Latviju, ir - ja valsts izglītības politika fokusējas uz taisnīgumu tikpat, cik uz kvalitāti un ekselenci, tad ir iespēja izveidot labu izglītības sistēmu. Tas nozīmē, ka izglītības sistēma nodrošina visiem labas iespējas mācīties, neraugoties uz to, no kādas ģimenes skolēns nāk. Tā nav tikai Somijā, tas pats attiecas, piemēram, uz Kanādu, Dienvidkoreju, bet daudzās izglītības sistēmās taisnīgums nav prioritāte, varat redzēt, ka daudzviet skolēnu ģimenes stāvoklis ietekmē viņu sekmes skolā.
Vai vienmēr vienlīdzība izglītībā ir labākais ceļš, vai arī ir sistēmas, kur konkurence var sniegt labākus rezultātus?
Tas atkarīgs no tā, kā konkurence ir definēta. Raugoties uz Zviedriju un vairākām citām sistēmām - tās drīzāk fokusējas uz skolu izvēli, bet konkurence ir vispārēja ideja. Stādīt skolu izvēli pirms vienlīdzības, ar to domājot vecāku brīvību izvēlēties skolas un tad skolas var profilēt savu darbību, kā tās vēlas, ir vēl viena iespēja. Tas ir kas tāds, ko Somijā neesam darījuši. Tas nenozīmē, ka mums nav skolu izvēles, bet domājam, ka vienlīdzīgas izglītības iespējas visiem ir svarīgākas nekā izvēle. Interesanti, ka Zviedrijai līdz 90. gadiem bija tāda pati izglītības politika kā Somijai, un ar brīvo skolu sistēmu, konkurenci un izglītības privatizāciju viņi izvēlējās iet citu ceļu. Ja paskatīsieties Zviedrijas sniegumu starptautiskā līmenī, tas ļoti atšķiras no Somijas, sevišķi taisnīguma aspektā. OECD ir secinājusi, ka tās valstis, kam ir vislabākie skolēnu sasniegumi, ir arī vistaisnīgākās sistēmas.
Jūsu skolas ir ļoti autonomas. Bet līdz kādai pakāpei skolu autonomija var būt laba, un kur ir tā robeža, kad autonomijas jau ir par daudz?
Tas ir ļoti labs jautājums. Ir taisnība, ka Somijā ir liela skolu autonomija, bet tā ir iespējama, jo mums ir labi sagatavoti skolotāji un samērā augsts uzticēšanās līmenis sabiedrībā. Ja ir šie elementi - profesionalitāte skolās, uzticība sabiedrībā un laba pārvaldība, ir viegli izmantot autonomiju. Ja jums nav šo elementu, autonomijas došana skolām nav ļoti gudra lieta.
Tātad ar skolu autonomijas palielināšanu nebūtu jāsāk - vispirms ir jārada citi faktori?
Es tā varētu teikt. Domāju, ka Somijas skolas nopelnīja savu autonomiju - tās vispirms parādīja, ka var labi strādāt, tām ir labi sagatavoti skolotāji un tās var ievērot likumus. Tikai tad tām varēja dot autonomiju.
Ko Somijas skolās joprojām kontrolē valsts vai pašvaldības?
Valsts nekontrolē skolas, jo tās pieder pašvaldībām. Tās atbildīgas par to, lai valsts likumi izglītības jomā tiktu ievēroti. Pašvaldības seko skolu darbībai. Protams, arī mums katrai skolai ir mācību programmas, un pašvaldībām tās jāapstiprina. Tāpat katrai skolai nepieciešams darba plāns, kur tās detalizēti apraksta, ko darīs konkrētajā gadā. Arī tas pašvaldībām jāapstiprina, līdz ar to tām ir precīza informācija par to, ko skolas darīs.
Kā nodrošināt vienlīdzību dažādās pašvaldībās, jo tām tomēr ir atšķirīgi resursi?
Somijai ir liela teritorija, un mūsdienās vairums cilvēku dzīvo pilsētās, kur apstākļi ir labāki nekā laukos. Mūsu izglītības finansēšanas sistēma ņem vērā šīs atšķirības. Ar finansēšanas mehānisma palīdzību atbalstām tās skolas, kas strādā grūtākos apstākļos. Bet ir taisnība, ka Somijā redzam atšķirības starp pašvaldībām. Ja salīdzinām Helsinkus, kur pašlaik dzīvo 10% mūsu iedzīvotāju, ar mazākām pašvaldībām, situācija var būt ļoti atšķirīga, kaut vai viņu spējā lokāli administrēt un vadīt izglītības procesu.
Apmeklējot Somiju, redzēju, ka vienlīdzīga izglītība tiek nodrošināta pamatskolu līmenī, bet vidusskolās ir arī konkurence.
Mūsu vidusskolu sistēma ļoti atšķiras no pamatskolām, jo tur ir brīva izvēle un konkurence. Tas ir tāpēc, ka mums obligātās izglītības vecums beidzas 15-16 gados. Tā ir taisnība - sevišķi Helsinkos vidusskolas ir atvērtas konkurencei par iekļūšanu tajās. Dažās vidusskolās ir ļoti grūti iekļūt.
Daudz jaunu cilvēku Somijā vēlas kļūt par skolotājiem. Kāda ir viņu motivācija?
Kad runāju ar jauniem cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par skolotājiem, viņi parasti skaidro, ka vēlas strādāt ar cilvēkiem, vēlas strādāt valsts labā, radīt pārmaiņas cilvēku dzīvē. Bet svarīgi ir tas, ka skolotāja profesijas prestižs ir līdzīgs ārstu, juristu vai inženieru profesijas prestižam. Kad rakstīju grāmatu [par Somijas izglītības sistēmu], intervēju jaunos skolotājus un vaicāju - kam būtu jāmainās jūsu darbā, lai jums liktu aiziet? Viņi atbildēja - ja mums uz skolām nāktu inspekcijas, ja mums būtu standartizēta testēšana, pēc kuras noteiktu, kura skola ir laba vai slikta, vai ja nebūtu respekta pret mūsu darbu, mēs varētu pamest darbu skolā. Somijā mums ir veicies radīt šos profesionālos apstākļus, bet, ja mēs tos mainītu, rastos problēmas.
Vai visi jaunie skolotāji pēc universitātes beigšanas tiešām dodas strādāt uz skolām un paliek tur?
Sākumskolas skolotāji gandrīz visi dodas, jo ir grūti iekļūt šajās programmās. Universitātes atlasa tikai tos, kam ir nopietna motivācija kļūt tieši par skolotāju, un viņi tiešām sāk strādāt skolā. Taču jautājums par to, vai viņi visi arī paliek profesijā, ir interesants, jo mums ir dažas zīmes, ka vairāk skolotāju nekā iepriekš apsver iespēju nodarboties ar ko citu. Tas ir tāpēc, ka klases vadīšana, strādājot ar ļoti dažādiem jauniem cilvēkiem, kļūst ļoti sarežģīta. Mums joprojām ir diezgan liela skolotāju proporcija, kas paliek darbā, īpaši sākumskolā. Bet tā ir vēl viena lieta, kas nākotnē var mainīties.
Visiem Somijas skolotājiem ir obligāta prasība pēc maģistra grāda. Kāpēc izšķīrāties par šādu prasību?
Bija divi iemesli. Izlēmām veikt šīs pārmaiņas 70. gadu beigās, un iemesls bija tas, ka mēs mainījām savu skolu sistēmu. Vairāk nebija dalītās skolu sistēmas, kur labākie skolēni bija vienās skolās un pārējie - citās. Līdz ar to vienā klasē nonāca ļoti dažādi somu skolēni, un sapratām, ka šī situācija prasa, lai skolotāji būtu labāk izglītoti. Bet otrs un, iespējams, svarīgākais iemesls bija tas, ka, paaugstinot prasības kļūšanai par skolotāju, tas padara šo profesiju konkurētspējīgu izvēli salīdzinājumā, piemēram, ar tieslietām vai medicīnu.
Tātad tā bija simboliska ziņa?
Patiesībā tas ir labs veids, kā to apzīmēt. Bet mēs arī negribējām radīt situāciju, kad spējīgi jaunieši saka - gribētu kļūt par skolotāju, tomēr izvēlēšos ko citu, jo, mācoties par skolotāju, nevarēšu iegūt augstas kvalitātes akadēmisko grādu.
Vai jūsu izglītības veiksmes pamats drīzāk nav izglītības vērtība sabiedrībā, no kā izriet labie skolotāji, autonomija un viss pārējais?
Jā, bet domāju, ka visās sabiedrībās novērtē izglītības nozīmi. Deklarāciju līmenī, jā. Bet, iespējams, sabiedrībā nav sajūtas, ka izglītība tik tiešām ir prioritāte. Iespējams. Somijā vienmēr esam novērtējuši izglītības nozīmi. Atrodamies starp Zviedriju un Krieviju, mums nav naftas vai gāzes, mums ir tikai cilvēku prāti. Pēdējos gadu simtos cilvēki ir sapratuši, ka izglītība ir panākumu atslēga.
Jūsu izglītības reformas prasīja teju 30 gadu. Vai šāda mēroga pārmaiņas nevar panākt ātrāk?
(Smejas.) Protams, jūs daudzas lietas varat paveikt ātrāk. Bet es esmu vērojis, kā notiek izglītības reformas daudzviet pasaulē, un noteikti jūs nevarat neko izdarīt četros gados, kas ir viens ministra darba termiņš. Ja jūs pareizi identificējat nepieciešamās pārmaiņas, ir iespējams sistēmu mainīt 10-15 gados. Singapūra, Dienvidkoreja ir labi piemēri - tās pie pārmaiņām strādājušas teju 20 gadu un spējušas panākt lielus uzlabojumus. Singapūra ir spējusi panākt milzīgu progresu pēdējos 15 gados. Iespējams, mūsu sistēmās tas tomēr paņemtu ilgāku laiku. Bet mana ziņa ir - jums ir jābūt 15 gadu plānam.
Vai ir plānotas kādas reformas Somijas izglītības sistēmā?
Ļoti labs jautājums... Esam sēdējuši kalna virsotnē pēdējos 10 gadus. Daudz cilvēku uzskata, ka Somijā ir labākā izglītības sistēma pasaulē, es tā neuzskatu - mums ir laba izglītības sistēma, bet ne pati labākā. Bet palikšana tik ilgi pirmajā vietā citu skatījumā ir radījusi situāciju, kad ir grūti ko mainīt. Ir tāds teiciens: ''Ja lieta nav saplīsusi, tā nav jālabo.'' Mums pēdējos 10 gadus tāds uzskats ir bijis - mūsu izglītības sistēma nav ''sabojājusies'', tā strādā labi, tāpēc nemainīsim to. Tāpēc mums nav skaidras idejas, kādu mēs gribētu redzēt Somijas izglītības sistēmu pēc 10-15 gadiem. Varam censties saglabāt pašreizējo izglītības sistēmu, bet man ir bažas, ka sastapsimies ar Nokia situāciju. Pirms 10 gadiem Nokia bija tajā pašā situācijā, kādā tagad ir mūsu izglītība - liels uzņēmums, visi gribēja iegūt Nokia. Tad parādījās šis (parāda uz iPhone - red.), un radās lielas problēmas. Tagad izmaiņas, ko cenšas veikt uzņēmums, nāk par vēlu. Ar izglītību var būt tas pats, tāpēc mums ir jāsper nākamais solis.
Vai tas, ka jāsper nākamais solis, ir vispārējs uzskats arī politiķu, akadēmiskās vides pārstāvju vidū?
Jā, domāju, ka daudzi jautā, ko darīt tālāk. Tas ir atslēgjautājums Somijā. Bet nav vienotas idejas, kādai skolai jābūt pēc 10 gadiem. Pirms 30 gadiem mums bija kopīgs sapnis - laba publiskā skola katram bērnam. Mēs visi kopā strādājām pie šī sapņa piepildīšanas. Bet nu mums nav nekā tāda.
Mēģināju interneta medijos atrast kādu kritiku par Somijas izglītības sistēmu, kas nemaz nebija tik viegli. Tad atradu teikumu, ka Somijas skolēniem stundās ir jāpauž nevis tas, ko viņi domā, bet tas, ko zina. Vai tā ir?
Iespējams, tā ir. Manā grāmatā ir daudz kritikas par Somijas izglītības sistēmu, un lielāko daļu problēmu mēs apzināmies. Somijā savā starpā mēs vairāk runājam par negatīvajām, nevis pozitīvajām lietām. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika publiskots pētījums par svarīgu jautājumu - kā Somijas ģimnāzijas sagatavo skolēnus mācībām universitātē vai darbam? Pētījums bija ļoti kritisks, viens no tā galvenajiem secinājumiem bija - Somijas jauniešu pamata prasmes, kas nepieciešamas, lai studētu universitātē, ir pārāk zemas. Tāpat mums trūkst kritiskās domāšanas - spējam radīt atbildes, bet trūkst kritiskas pieejas lietu analīzē. Domāju, ka atpaliekam no citām valstīm jauniešu rakstītprasmē - kā viņi spēj paust, ko domā, rakstiski. Tāpat mums ir jāstrādā pie tā, lai labāk paustu viedokļus sarunās vai dialogos. Ir daudz lietu, kas mūsu skolās vēl jāuzlabo.