Šīs domas urdīti, LU Dabaszinību un matemātikas izglītības centra (DMIC) speciālisti sadarbībā ar biznesa spēļu izstrādātāju kompāniju Nordic Training International izveidojuši 11 pamatīgas galda spēles fizikā, ķīmijā, bioloģijā un matemātikā, kuru izspēlēšana 7.-9. klašu skolēniem ļauj aizraujošā veidā apgūt arī visai sarežģītu mācību vielu.
Spēles ir kaut kas līdzīgs Monopolam - tās lielākoties sastāv no laukuma, pa kuru spēlētājiem jāpārvietojas, un no kartītēm ar formulām, veicamajiem uzdevumiem, piešķirtajām iespējām u. tml. Spēlējot Mendeļejeva sapni, skolēni apgūst, kā būvēta ķīmisko elementu periodiskā tabula, Medības ir matemātikas spēle par funkcijām, Elektriķi māca izprast, cik daudz un kādas elektroierīces mājās var ieslēgt, pirms tiek izsisti korķi, savukārt Bon Apetit tās izstrādātāji smejoties sauc par zvēru makdonaldu - spēles tēma ir «kurš kuru apēd» jeb barības ķēdes dabā. Spēle Skapis palīdz apgūt ķīmijas neorganisko savienojumu pamatklases, Jumiķī uzdevums ir no maziem kartona gabaliņiem veidot dažādas ģeometriskas figūras, Siltums ir fizikas spēle par siltumparādībām un enerģētiku.
Mežs māca izprast meža ekosistēmu un sakarības, kas veidojas starp dažādiem tās organismiem - augiem, dzīvniekiem -, savukārt Zaļā fabrika ir bioloģijas spēle par fotosintēzes, vielu uzkrāšanas un citiem procesiem, kas notiek augos. Par pamatīgākajām un komplicētākajām var saukt spēli Spriedumi, kurā, «ceļojot» pa Rīgas mikrorajoniem un dažādi kombinējot skaitļus, formulas un situācijas, tiek veidotas matemātisku sakarību ķēdes un loģiski spriedumi, kā arī Latvijas fabrikantu - spēli, kurā skolēni vāc Latvijā atrodamos derīgos izrakteņus vai tos importē, lai attīstītu ražošanu un tālāk veidotu peļņu nesošu biznesu.
Katra spēle skar gan noteiktu mācību vielu, gan komandas prasmes, stratēģijas, kādas spēlētājs lieto, lai uzvarētu, stāsta DMIC vadītāja Dace Namsone. «Skolēniem patīk, ka spēlēs iestrādāts azarta mehānisms, viņi iedegas momentā,» viņa saka. Spēles var spēlēt lielākās vai mazākās grupās, vielas apguvei vai atkārtošanai, pilnībā vai pa daļām, lai nav jāspēlē stundu, bet, piemēram, 10-15 minūtes, turklāt spēļu noteikumus var radoši mainīt.
Šīs galda spēles visās Latvijas skolās nonākušas pērn novembrī (tām ir arī «vecākās māsas» - vienkāršākas domino vai kārtīm līdzīgas spēles, kas ļauj apgūt kādu vienu prasmi un skolās atrodamas jau vairākus gadus). D. Namsone stāsta, ka atsauksmes no tiem, kas spēles spēlējuši, ir ļoti labas, bet... «Diemžēl tās skolās izmanto maz, jo vieglāk ir mācīt ar krītu un tāfeli,» D. Namsone nosaka, tomēr atrod skaidrojumu: «Mums visiem ir kādi tradicionāli priekšstati, kuros dzīvojam. Ja pat prezidents brauc uz skolām un stāsta, ka mācības ir smags darbs, kā tas motivē 7. klases skolnieku? Jāsāk ar to, ka jāmaina fails galvā, ka ar spēlēšanos neko nevar iemācīties.»
D. Namsone atminas, ka, spēles izmēģinot, kāda skolotāja teikusi: jocīgi, bērniem sastādīt formulas neesmu mācījusi, bet viņi pēkšņi to prot! «Mums liekas, ka kaut ko iemācos tikai tad, ja man kāds to izstāsta. Bet var arī citādi.» D. Namsone gan uzsver, ka spēle ir nopietna metode ar savu metodiku, ko daudzi skolotāji nepārzina, tāpēc nepieciešama pedagogu izglītošana. «Skolotājs nevar iemācīt mācīties citādi, ja pats nav apguvis, kā to darīt.»