Reiz mana mamma veikalā satika savu kādreizējo klases biedru Daini Upelnieku, kurš meklēja perspektīvus šāvējus, tāpēc pajautāja, vai varētu aprunāties ar mani. Kad to pirmoreiz izdzirdēju, biju priecīgs, nodomāju, ka šaušana būs kaut kas foršs un aizraujošs. Visvairāk iepatikās, ka sporta veidam jāvelta pilnīgs mentālais fokuss – šaušanas laikā viss ir jāaizmirst un jāizdzēš, jābūt tikai ar sevi, cenšoties izbaudīt procesu. Iepriekš esmu nodarbojies ar basketbolu, futbolu, četrus gadus nogāju jāšanā, tāpat esmu mēģinājis stepa dejas, bet šaušana noteikti būs mans sporta veids.
Jo vairāk domāsi, jo sliktāk klāsies – šaušanas laikā nedrīkst domāt pilnīgi ne par neko. Jāprot visu apkārtējo izslēgt un jāsaprot, ka sacenties tikai un vienīgi ar sevi. Labākie šāvēji saka, ka viņi šaujot nedomā par šaušanu, tāpēc, lai sasniegtu augstus rezultātus, mentālā gatavība ir svarīgāka par fizisko. Piemēram, mans treneris stāsta, ka, lai nesatrauktos, domās skaļi dzied. Man pašam ļoti patīk šaušanu padarīt jautrāku sev un apkārt esošajiem. Ja redzu, ka kāds sāk pārlieku domāt, pieeju viņam klāt un cenšos uzmundrināt. Nupat sacensībās piegāju kādam dalībniekam klāt un sāku dziedāt viņam pazīstamu dziesmu, lai dabūtu viņu ārā no neapmierinātības sajūtas.
Mans treneris ir mentāli ļoti stiprs cilvēks, kurš var palīdzēt, ja, piemēram, sacensību laikā kaut kas noiet greizi. Viņš nav stingrs, vienmēr mēģina visu izskaidrot pēc iespējas saprotamāk, tāpēc ļoti viņu cienu, jo iepriekš man ar treneriem bijusi arī slikta pieredze. Cenšos no trenera iegūt zināšanas, kā bijis startēt olimpiskajās spēlēs, un ceru tās kādreiz arī pats izmantot praksē. Dalība olimpiskajās spēlēs ir mans mērķis un sapnis – ja uz tām aizbraukšu, varēšu teikt, ka savu dzīves sapni esmu piepildījis. Vēl ir laiks, jo man ir 16 gadu, bet bronzas medaļnieks 2016. gada olimpiskajās spēlēs bija vairāk nekā 50 gadu vecs.
Šaušanā jābūt reakcijai, ļoti labai muskuļu atmiņai un dabīgajiem instinktiem. Tāpat ļoti svarīga ir fiziskā gatavība – ķermenim jāpierod pie ieroča svara un kustībām. Abi šāvieni jāizpilda ar ļoti mazu laika atstarpi un sākotnēji to ķermenim ir grūti pieņemt.
Lielu baudu man sagādā, ka, pateicoties šaušanai, iegūstu iespēju ceļot ar sev tuviem cilvēkiem un apskatīt pasauli. Šovasar izcīnījām trešo vietu Pasaules junioru kausā komandu konkurencē, pārspējot Itāliju, kur ir aptuveni 20 000 šāvēju jauniešu vidū, kamēr mēs valstī konkurētspējīgi esam 3–4. Tā Latvijai bija pirmā medaļa junioru stenda šaušanā. Individuāli šajās sacensībās ieguvu 12. vietu, kas ir mans lielākais sasniegums vietu ziņā līdz šim.
Mani elki ir mans treneris un mans tēvs. Cenšos no viņiem smelties informāciju un to izmantot ikdienā. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, tāpat ik pa laikam rakstu dzeju un brīžiem intensīvāk nodarbojos ar skriešanu un vingrošanu.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!