Esmu izmēģinājusi ļoti daudzus sporta veidus – peldēšanu, vienu brīdi pagadījos arī triatlonā, bet man neiepatikās. Pirms diviem gadiem vecāki ieteica iet uz šaušanu un arī mani pašu tas ieinteresēja – gribēju izmēģināt kaut ko jaunu, jo dzīve ir, lai to dzīvotu. Mani fascinē ieroča uzbūve, tas, ka ar šaušanu var apceļot pasauli, iegūt jaunus draugus un dzīves pieredzi.
Mans treneris Vilnis Celmiņš ir ļoti uzstājīgs, mīļš, pastāv par saviem lēmumiem, cīnās, lai mums būtu labs iekārtojums šautuvē, labi treniņapstākļi, lai mēs tiktu uz sacensībām. Treniņos parasti pusstundu notiek iesildīšanās un staipīšanās, otro pusstundu klikšķinām pa tukšo, cilājam ieroci, patēmējam ar acīm ciet, sajūtam balansu, bet atlikušajā laikā šaujam. Ārpus treniņiem treneris aicina doties uz baseinu, jo peldēšana attīsta daudzus muskuļus, ļoti noderīga ir arī skriešana, balansa sajūta. Lai to iegūtu, treneris ieteicis nostāties jūrā līdz ceļiem un tur sajust stāju, kādu vajadzēs treniņos. Mums ir jāsargā acis, nedrīkstam sēdēt telefonos, tumsā lasīt grāmatas.
Kad vienaudži uzzina, ka nodarbojos ar šaušanu, viņi ir pārsteigti, turklāt dažkārt skaudības dēļ neatbalsta, saka, ka man neizdosies. Es to neņemu galvā, jo zinu, ka man izdosies, man ir dots talants! Esmu neatlaidīga, man ir mērķi, kurus ļoti stingri nospraužu, turklāt kopš peldēšanas laikiem man ir arī laba fiziskā sagatavotība un spēks. Uzlabot nepieciešams emociju un stresa savaldīšanu, lai finālos neizgāžos, un spēju saglabāt koncentrēšanos. Tieši koncentrēšanās šaušanā ir visgrūtākais.
Esmu divreiz piedalījusies Pasaules kausā pieaugušajiem un arī divos Eiropas čempionātos – vienā, kurā sacentos junioru grupā, tiku divos finālos, paliekot ceturtā un septītā. Savukārt, startējot starp pieaugušajiem, biju 20. vietā, bet cīnījos par olimpisko ceļazīmi. Izšāvu vienu sliktu šāvienu, kurā zaudēju četrus punktus, un tieši šie četri punkti bija tie, kas pietrūka līdz ceļazīmei. Viens šāviens! Sākumā par ceļazīmi nemaz nezināju, treneris to turēja noslēpumā, tāpēc raudāju, ka netiku finālā, jo zinu, ka esmu laba, es to varēju. Savukārt, kad man pateica par ceļazīmi, emocijas uzgāja gaisā – turpināju raudāt, pret sienu aizmetu čību, biju uz sevi ļoti dusmīga, tomēr arī sapratu, ka vienmēr ir nākamā reize.
Ceru, ka Latvijas šāvējiem Agatei Rašmanei un Laurim Strautmanim Parīzē sekmēsies labi. Lielākais mērķis, ko esmu uzstādījusi pati sev, ir kļūt par pasaules čempioni pirms 17 gadu vecuma. Man kāds pateica, ka viena meitene pasaules junioru čempionātā uzvarējusi 17 gados, un, kopš to izdzirdēju, vēlos šo rezultātu pārspēt. Tāpat nozīmīgs mērķis ir 2026. gada jaunatnes olimpiāde, bet pēc tam vēlos tikt uz olimpiskajām spēlēm.
Man tuvākā ir ātršaušana – mērķi septiņas sekundes atrodas ciet un pēc tam dotas trīs sekundes izšaut šāvienu. Es gribu līdzināties pasaules un olimpiskajai čempionei Olenai Kostevičai no Ukrainas, kura ir apbrīnojams cilvēks. Ārpus šaušanas esmu pabeigusi mākslas skolu un esmu dziedātāja – dziedu skolas korī.