Lāsts kopš pirmā turnīra
Martas audžutēvs ir leģendārais treneris Aigars Birzulis, līdz ar to nav brīnums, ka viņa auga ar sapni profesionāli spēlēt pludmales volejbolu. Mācoties Murjāņu Sporta ģimnāzijā, jaunā sportiste jau bija kļuvusi par vienu no labākajām valstī un 2011. gadā kopā ar skolas biedreni Alisi devās uz Eiropas U18 čempionātu Viļņā. Šīs bija pirmās elites līmeņa starptautiskās sacensības Ozoliņas karjerā, un šobrīd viņa atzīst, ka tieši tajās sācies tāds kā lāsts – visa turpmākā karjera sastāv no nepārtrauktas naudas meklēšanas.
"Ierasti Latvijas Volejbola federācija labākā pāra dalību jaunatnes čempionātā apmaksā, bet pārējie, kuri spēj kvalificēties, brauc par savu naudu. Tomēr toreiz vēlu vakarā pirms izbraukšanas mums piezvanīja, lai pavēstītu, ka Murjāņu sekretāre apzagusi federāciju, un jautāja, vai varam līdz nākamās dienas rītam dabūt 400 latu. Tad nu zvanījām radiem, kuri katrs deva pa 20 latiem, un naudu savācām. Tas bija kā zīmogs dzīvošanai bez naudas visu turpmāko karjeru," stāsta sportiste. Kaut arī dažās sezonās ir bijis pa kādam nedaudz nopietnākam atbalstītājam, kopumā finanšu savākšana treniņiem un dalībai sacensībās allaž gūlusies uz pašu pleciem no prēmijām, ģimenes atbalsta un darbā nopelnītā.
Regulārāk starptautiskās sacensībās Alises un Martas pāris sāka piedalīties 2014. gadā, bet 2015. gada vasarā viņas jau gandrīz katru nedēļu spēlēja Pasaules kausa posmu kvalifikācijas sacensībās vai zemāka līmeņa turnīros. Kā stāsta Marta, zemākā līmeņa Satellite un Masters sacensībās abas kopā parasti nopelnījušas ap 200–400 dolāriem.
Tualeti nevar atļauties
Pasaules kausa apritē ierasts, ka pamatturnīra dalībniekiem dzīvošana viesnīcā ir bez maksas, kamēr kvalifikācijā spēlējošajiem jānorēķinās pašiem. Šajā ziņā kā spilgts piemērs Ozoliņai prātā nāk sacensības Turcijā 2016. gadā, uz kurām devās pieci Latvijas dueti. "Daudzi pāri bijām izkrituši jau kvalifikācijā, bet mūsu draugi Mārtiņš Pļaviņš un Haralds Regža spēlēja pamatturnīrā. Tad nu vēl pāris dienu mēģinājām iešmaukt pie viņiem uz ēšanu – pašas dzīvojām geto līmeņa viesnīcā, bet gājām ēst uz galveno. Kad jau ritēja izšķirošās spēles un bija palikuši tikai daži pāri, mūs dzina prom." Satellite un Masters turnīri bieži notika tuvāk dzimtenei un uz tiem varēja aizbraukt ar auto, kas nozīmē, ka pēc izkrišanas bija vieglāk tikt mājās. Savukārt uz turnīriem, kur vajadzēja lidot, latvietes bieži devās tikai ar vienvirziena biļeti cerībā veiksmīgi nospēlēt un ceļazīmi mājup iegādāties par nopelnīto prēmiju. "Kā šodien atceros reizi Zviedrijas pilsētā Laholmā, kad Alisei bija atlikuši 60 eiro, man 15 un viņa internetā atrada lētas biļetes mājup. Tomēr sajauca laikus un tās biļetes bija uz nākamo gadu," stāsta Ozoliņa, atklājot, ka pēc tam abas vairākas naktis pavadījušas pamatturnīrā tikušo Anastasijas Kravčenokas un Tīnas Graudiņas numuriņā uz grīdas. "Aizņēmāmies no Nastjas naudu un ar vairākiem transportiem braucām uz Stokholmu. Tur gaidījām vilcienu uz lidostu un tobrīd sapratu, ka mums nepietiek divām biļetēm. Turklāt Alisei ļoti vajadzēja uz tualeti, kas maksāja divus eiro. Tad nu es uz viņu caur smiekliem un asarām bļāvu, ka nevaram atļauties tualeti," atceras sportiste. "Paldies Dievam, sarunājām, ka biļetei uz lidostu mums iedod mistisku atlaidi. Citā reizē Sočos ielidojām naktī, bet turnīra viesnīca bija 20 kilometru attālumā no lidostas. Naudas taksim nav, bet īpaši nozīmētie autobusi par brīvu veda tikai pamatturnīra komandas. Samelojām, ka spēlēsim pamatturnīrā, un tikām līdz viesnīcai, tomēr tajā nebija bezmaksas wifi, lai mēs varētu internetā atrast lētāku viesnīcu. Gājām pa pilsētu meklēt interneta tīklu, tad rezervējām viesnīcu, bet nākamajā rītā devāmies spēlēt. Mums ar Alisi vecāki palīdzējuši, cik var, bet visam ir robežas. Viņiem nestāstījām, kā naktīs esam klaiņojušas."
Savukārt 2015. gadā atmiņā paliekošs bijis brauciens uz Satellite turnīru Vaducā, uz kurieni trīs Latvijas pāri – Alise/Marta, Inese Jursone/Tīna Graudiņa un Armands Āboliņš/Haralds Regža – devušies ar Regžas vecāku mikroautobusu, kas pa ceļam saplīsis. Galamērķī latvieši ieradušies naktī un Jursones/Graudiņas atrastajā kopmītņu tipa viesnīcā nav varējuši tikt iekšā. "Cilvēki ielaida pa logu, un tā nu viņas palika gulēt vestibilā uz dīvāna. No rīta atnāca sieviete, sāka bļaut un viņas patrieca, kaut gan par dzīvošanu jau bija samaksāts. Neskatoties uz zaudējumu kvalifikācijā, pamatturnīrā tikām kā laimīgās zaudētājas, tomēr dārgajā Vaducā viena nakts viesnīcā maksāja 150 eiro. Džeki jau dzīvoja busiņā, un mēs viņiem pievienojāmies. Turnīra dalībnieki bija šokā, ka Latvijas sportisti dzīvo busiņā. Īpaši pārsteigts bija turnīra fotogrāfs, kurš paziņoja – ja viņam kādreiz būs iespēja, noteikti mūs izmitināšot. Pāris gadu vēlāk ar Agnesi Caicu devāmies uz turnīru Vīnē, kur viņa bija sarunājusi dzīvošanu, bet nezināja, pie kā. Durvis atvēra tieši šis fotogrāfs. Visi bijām pārsteigti un priecīgi."
Milzīgs bonuss Jūrmalā
Nu jau trešo sezonu par Ozoliņas pārinieci kļuvusi kādreizējā basketboliste Luīze Skrastiņa. "Uzskatu, ka karjera nevar tā vienkārši beigties. Daudzi par mani smejas, ka joprojām spēlēju un trenējos, tomēr esmu ieguldījusi lielu darbu un ticu, ka kādu dienu visam jānāk ārā – negribu apstāties," stāsta 27 gadus vecā Marta, kura piepelnīšanās nolūkos strādājusi dažādās pludmales volejbola hallēs un arī šobrīd trenē gan pludmales centrā Ruukki, gan jauniešus Babītē. "Nekas nav mainījies, joprojām trenējos piecas reizes nedēļā un paralēli strādāju, lai būtu nauda sacensībām. Nekur nejūtos labāk kā volejbola laukumā – šo sporta veidu ļoti, ļoti mīlu, man nenormāli patīk laukumā izlikt savus spēkus, patīk tur piedzīvotās grūtības. Volejbols ir interesanta un mākslinieciska spēle, tas nav tikai uzņemt, uzcelt, iesist. Esmu trakais entuziasts, kuram patīk trenēties un spēlēt, un vēlos gan sev, gan citiem parādīt, ka manī iekšā tomēr ir nedaudz vairāk. Ja iepriekš karjerā būtu saņēmusi lielāku atbalstu, es šobrīd, visticamāk, būtu sasniegusi vairāk, tomēr esmu pateicīga dzīvei, kāda tā ir, – tad varbūt šobrīd tik ļoti negribētu spēlēt." Šovasar Ozoliņa/Skrastiņa uzvarēja nacionālajās atlases sacensībās par dalību Pasaules tūres Elite 16 posma Jūrmalā pamatturnīrā. Neskatoties uz Jūrmalā piedzīvotajiem trim zaudējumiem, viņas tika pie 5000 dolāru prēmijas un 460 ranga punktiem. "Ieguvām ļoti svarīgu punktu bāzi, kas jaunajā sistēmā ir milzīgs atspēriena punkts dalībai citos turnīros. Nauda ir super liels bonuss, bet to tāpat vairāk vai mazāk vienmēr atrodam," stāsta Ozoliņa, atklājot, ka pamatturnīra bezmaksas viesnīcā dzīvojusi viena bez pārinieces. "Luīze ir totāls māju cilvēks. Man arī patīk mājās, bet šoreiz gribēju no visa aizbēgt un mierīgi izbaudīt viesnīcas brokastis."
Savulaik, spēlējot ar Leci, viņas bija blakus dienu dienā, bet Marta ar Luīzi ārpus treniņiem laiku kopā praktiski nepavada. "Kad visu laiku esi blakus vienam un tam pašam cilvēkam, pamani pat to, cik viņš kaitinoši elpo. Ar Alisi bijām kā māsas, dzīvojām, mācījāmies kopā. Vienā brīdī tā visa bija par daudz, kas visvairāk izpaudās tieši laukumā, kad otras izteikto sākām uztvert pārāk personiski. Apstājāmies progresā un vajadzēja kaut ko pamainīt, ko arī Alisei pateicu. Biju domājusi pamēģināt gadu paspēlēt ar Agnesi Caicu un tad varbūt atkal saiet ar Alisi, bet viņa izlēma vairs nespēlēt. Tad arī Agnese beidza karjeru un es vairākus gadus paliku mētājoties. Tas, ka tagad ar Luīzi kopā esam gandrīz tikai treniņos, ir liels pluss – savstarpēji ļoti labi satiekam."
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!