OTRĀ PAAUDZE
Vera Zozuļa nāk no Laucienes pie Talsiem un agrā bērnībā katru dienu gājusi četrus kilometrus uz skolu, kas atradās tagadējā Nurmuižas pilī. Tur viņa pabeigusi četras klases, līdz tētis nopircis māju Dreiliņos un ģimene pārvākusies. Sākumā tas bija Rīgas rajons, bet vēlāk, Rīgai paplašinoties, viņu dzīvesvieta iekļauta galvaspilsētas teritorijā. Meitene bija sportiska, izmēģinot dažādus sporta veidus, bet izšķirošais pavērsiens notika, kad 1972. gada pavasarī sambo treniņā viena no tobrīd labākajām kamaniņu braucējām Vizma Millere ieteikusi pamēģināt viņas sporta veidu. Pati Millere uz sambo nodarbībām bija aizdevusies, jo kamaniņu treneris Valdis Tiliks aicinājis vasaras periodā nodarboties ar ko citu, lai uzturētu sportisko formu.
Pirms pāris mēnešiem Sporta Avīzes lapaspusēs iepazināmies ar kamaniņu sporta pirmsākumiem un Cīrulīšu trases pie Cēsīm būvniecības darbiem. Toreiz viens no šī sporta veida aizsācējiem Latvijā Juris Roze stāstu noslēdza, paužot, ka pirmie Latvijas kamaniņu braucēji īsti nesapņoja par nokļūšanu olimpiskajās spēlēs. «Parādījās ļeņingradieši, maskavieši un no citām pilsētām. Pirmās spēles, kur padomju komanda piedalījās, bija 1972. gadā Saporo, bet neviens no Latvijas uz tām nedevās. Maskavieši atbildēja, ka vīzas mums ir vienkāršāk nokārtot šeit uz vietas sev. Kad jūs jau varēsiet uzrādīt rezultātus, mēs jūs atradīsim,» teica Juris Roze un atzina, ka arī vecums pirmās paaudzes sportistiem bija pārāk augsts. Kopā ar Vizmu Milleri toreiz brauca Valdis Tiliks, Valdis Ķuzis, Rita Lēvalde un citi. «Es biju viena no jaunajiem, kas ieplūda,» tagad saka Vera Zozuļa, kuras pēdās sekoja divnieku ekipāža Dainis Bremze un Aigars Kriķis, vēlāk arī Ingrīda Amantova. «Vizma teica, ka ir sporta meistare gan orientēšanās sportā, gan kamanās, un es domāju, kā tas ir iespējams. PSRS laikā sporta meistara statuss bija ļoti nozīmīgs novērtējums,» atceras Zozuļa. «Biju nodarbojusies ar basketbolu, diska mešanu. Tur par īsu, tur par mazu, tur nederēju. Uz sambo aizgāju ar domu, ka tas ir kaut kas jauns, kāpēc nepamēģināt. Un arī kamanas bija kaut kas jauns. Sākumā neklājās viegli, arī tur teica, ka esmu maza auguma, man ir īsas rokas, bet ar laiku aizgāja.»
DŪŠA SASKRĒJA PAPĒŽOS
Pirmoreiz jauniete tā paša 1972. gada augustā Siguldā pie Lorupes gravas nobraukusi ar skrituļkamanām, kad uz mājām bija saņēmusi vēstuli no trenera Tilika, kurš atgādināja par viņam un Vizmai doto solījumu izmēģināt. Tolaik nevienam nebija ne jausmas, ka gadus 15 vēlāk turpat blakus taps moderna mākslīgā ledus trase. Jau drīz pēc tam Vera paņemta uz vissavienības skrituļkamanu sacensībām un ziemas ievadā arī kamanu sacensībām.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

