1973. GADA SPOGULIS
Rallija saknes meklējamas pašā autobūves rītausmā, XIX gadsimta beigās. Protams, pirmsākumos formāts bija pilnīgi atšķirīgs – daudzdienu pārbrauciens no vienas pilsētas vai valsts uz citu, pat starpkontinentāli, taču nosaukums vienmēr bija "rallijs". FIA pasaules rallija čempionāts jeb WRC ir jaunāks nekā F1, lai gan organizētas meistarsacīkstes – Eiropas čempionāts 11 posmos – Starptautiskās Automobiļu federācijas (FIA) paspārnē aizsākās jau 1953. gadā, tikai trīs gadus pēc pirmā F1 čempionāta. Izkristalizējās noteikumi un prasības, rallijs kļuva par ātruma un navigēšanas spēju pārbaudi, kur mašīnā vajadzēja būt divu cilvēku komandai – pilotam un stūrmanim. Ar laiku sacensībās atteicās no garās kilometrāžas, veiklības un nakts orientēšanās braucieniem, arvien vairāk valstīs atļāva slēgt koplietošanas ceļus, lai pa tiem varētu braukt droši un pilnā ātrumā, arvien lielāku nozīmi ieguva nevis kartes, bet stenogrammas lasīšanas prasme – tā pamazām rallijs ieguva vaibstus, kādus pazīstam arī šodien.
Līdz pat 1973. gadam jau pieminētais Eiropas čempionāts bija galvenās rallija sacensības. Neilgi pirms tam gan diezgan populārs kļuva arī starptautiskais autoražotāju čempionāts (IMC), kas notika no 1970. līdz 1972. gadam un faktiski uzskatāms par tiešo WRC priekšteci. Ja paskatāmies uz pirmās WRC sezonas kalendāru, tas maz atšķiras no tagadējā – ziemā Montekarlo un Zviedrijas rallijs, Safari rallijs Kenijā, Akropoles, Korsikas, Sanremo un Portugāles rallijs, superslavenais 1000 ezeru rallijs Somijā, Rajd Polski sociālistiskajā Polijā. Tos papildināja pašlaik aizmirstais Marokas rallijs un Austrijas Alpu rallijs, kas, starp citu, bija grants sacensības! 1973. gada 19. janvārī Montekarlo rallija starta estakādi pārbrauca 278 ekipāžas, no kurām līdz finišam aizkļuva vien 44, un visu goda pjedestālu aizņēma braucēji ar franču Alpine-Renault mašīnām – Žans Klods Andruē, zviedrs Ūve Andešons un vēl viens francūzis Žans Pjērs Nikolā. Sezonas izskaņā Alpine-Renault, kas pirms tam bija kārtīgi iesildījušies jau pieminētajā IMC, pārliecinoši izcīnīja savu pirmo un vienīgo WRC titulu. Pirmajos piecos WRC gados čempionus noteica komandu vērtējumā un individuālo ieskaiti pilotiem ieviesa vien 1979. gadā.
NEAIZMIRSTAMĀ B GRUPA
FIA pasaules rallija čempionāta vēsture vispār diezgan organiski iedalās pa desmitgadēm ar katrai raksturīgajiem notikumiem, automobiļiem un čempioniem. 80. gadi nāca ar leģendām, kas arī šodien izraisa cieņu un neticību, veroties to laiku videoarhīvos. B grupa – izdzirdot šo salikumu, kārtīgam rallija fanam uzmetas sajūsmas zosāda. Monstrozi jaudīgas pilnpiedziņas automašīnas, kas nomainīja 70. gadu WRC Group 4 mašīnas. Ar nelieliem ierobežojumiem šīm mašīnām nebija gandrīz nekādu tehnisko "grožu", un autoražotāji varēja izpausties uz pilnu klapi, ko viņi arī darīja – no 0 līdz 100 km/h vien 2,6 sekundēs, turklāt uz grants! Tehniskie noteikumi noteica tikai tādas nianses kā drošības karkass vai priekšējais vējstikls. Svarīgas, bet tomēr nianses. Šī desmitgade devusi ikoniskas mašīnas – Audi Quattro, Peugeot 205, Lancia Delta S4, kas nomainīja citu itāļu autoražotāja leģendu Lancia Stratos – un spilgtus pilotus: Valters Rērls, Ari Vatanens, Hannu Mikola, Juha Kankunens un, protams, līdz šim vienīgā sieviete, kura spējusi uzvarēt kādā no WRC rallijiem, turklāt gandrīz kļuva par pasaules čempioni – Mišela Mutona. Viņa pēdējā laikā samērā bieži viesojusies Baltijā, un šogad atkal būs Latvijā, kā FIA drošības komisāre uzraugot mūsu debiju WRC. Tieši šogad nāks klajā filma Race for Glory par šīs desmitgades dižāko rallija cīņu – vācu Audi un itāļu Lancia dueli 1983. gadā. Skaidrs, ka rallija mašīnu jaudas un svara attīstībai ilgi turpināties nebija lemts – jaudīgās un tai pašā laikā ļoti vieglās mašīnas ļāva braukt neticamā ātrumā, kas noveda arī pie daudzām traģiskām avārijām un zaudētām dzīvībām gan sportistu, gan skatītāju rindās. 1987. gads bija pēdējais, kad WRC sacensībās drīkstēja piedalīties ar B grupas auto.
ŠĪS NELIKUMĪGĀS TURBĪNAS DĒĻ
Neaptverami jaudīgo B grupu nomainīja smagnējākā A grupa, par kuras slavenāko divīziju deviņdesmito gadu beigās kļuva WRC klases mašīnas, un rallija faniem tika dota iespēja dievināt tādas leģendas kā Tomiju Mekinenu, Kolinu Makreju, Karlosu Sainsu (nu jau jāpiebilst – senioru, jo viņa dēls Karloss šobrīd brauc F1). Viņi pilotēja mašīnas, kas arī kļuvušas ikoniskas, – Mitsubishi Lancer, Toyota Corolla, Lancia Delta HF Integrale un laikam visu laiku slavenāko auto – raksturīgi zilo Subaru Impreza. Arī šajā desmitgadē netrūka savu drāmu, spilgtākajai noslēdzoties ar nopietnu diskvalifikāciju.
Autoražotājiem 80. gadu sākumā nācās cīnīties ar absolūti dominējošo Lancia (kopš 1987. gada – seši tituli pēc kārtas!) un pirmajiem šo hegemoniju pārtraukt izdevās Toyota, kas uzvarēja gan 1993., gan pēc tam vēlreiz 1994. gadā. Iespējams, būtu bijis arī trešais tituls, bet 1995. gadu japāņi grib aizmirst kā sliktu sapni, jo tas nāca ar vienu no lielākajiem tehniskajiem skandāliem WRC vēsturē – Toyota Celica WRC mašīnas turbīnai tika atklāta neatbilstība tehniskajiem noteikumiem. Ļoti asprātīga un inteliģenta, bet tomēr blēdība, un Toyota Team Europe (TTE), kas Japānas autoražotājus pārstāvēja WRC, tika izslēgti no čempionāta. Konkurenti mierinoši sita uz pleca un teica, ka TTE nav pelnījuši diskvalifikāciju, taču FIA palika nelokāmi. Pa to laiku uzlēca Subaru un Kolina Makreja zelta zvaigzne – komandai trīs pēc kārtas, Makrejam viens WRC tituls. 90. gadu nogale nāca ar tendenci, kāda pirms tam nebija novērota nedz WRC, nedz F1. Soms Tomijs Mekinens aizsāka garās viena braucēja titulu sērijas, WRC dominējot četrus gadus pēc kārtas – no 1996. līdz 1999. gadam. Tāpat igauņi beidzot vēlējās parādīt, ka arī šajā pasaules nostūrī ir izcili talanti. Marko Mertins 2003. gadā ieguva grieķu dievu labvēlību un triumfēja Akropoles rallijā, diemžēl igauņu sapnim par WRC titulu vēl nebija lemts piepildīties, jo pēc traģiskās avārijas 2005. gada Velsas rallijā, kurā bojā gāja viņa stūrmanis Maikls Pārks, Marko Mertins izstājās no pilnvērtīgas dalības WRC.
PĒC SEBU ĒRAS LAIKS ZIEMEĻNIEKIEM
Ap to laiku savu titulu ražu sāka vākt francūzis Sebastjēns Lēbs, kurš no 2004. līdz pat 2012. gadam nevienu citu pie teikšanas nelaida. Pēcāk viņu nomainīja nākamais Sebastjēns – Ožjē, pagarinot franču dominanci līdz pat 2018. gadam. Abi Sebi nodrošināja, ka Francija rallija veiksmīgāko nāciju neoficiālajā topā apsteidz Somiju, kas ilgu laiku tika uzskatīta par zemi, no kurienes nāk vismeistarīgākie piloti.
XXI gadsimtā, attīstoties tehnikai, no skatuves nogāja autoražotāji, bez kuriem šķita, ka rallijs vispār nav iespējams. Pie tituliem tika tādi, kam iepriekš šajā autosporta veidā nebija lielas iesaistes, un WRC vairāk izskatījās pēc projekta, kurā pierādīt savu tehnoloģisko un inženiertehnisko varenību. Tā pēc seno romiešu principa "atnācu, ieraudzīju, uzvarēju" četrus gadus pēc kārtas (2013.– 2016. gads) valdīja Volkswagen, pēc tam kā ar nazi nogriežot savu WRC programmu un pārejot uz rallijkrosu. Pirms tam VW tieši tāpat trīs gadus pēc kārtas no 2009. līdz 2011. gadam triumfēja Dakaras rallijā.
Aktuālā desmitgade arī iesākusies vienas markas zīmē, bet šī ir atgriešanās, nevis debija. Toyota ir atpakaļ vareni – ar WRC tituliem un, vēl svarīgāk, jauniem čempioniem. Vispirms tā savu triumfa brīdi ļāva piedzīvot visiem igauņu faniem – kas nesanāca Marko Mertinam, to paveica Ots Tenaks, 2019. gadā ar Toyota kļūstot par WRC čempionu. Bet pēc tam arī WRC XXI gadsimta paaudzei – 2000. gadā dzimušajam nu jau divkārtējam pasaules čempionam Kallem Rovanperem. Tam pašam, kurš savas rallija prasmes apguva Latvijā, kļūdams arī par divkārtēju mūsu valsts čempionu. Jā, arī WRC pūš pārmaiņu vēji, čempionāta rīkotājam kopā ar FIA liekot strādāt un domāt, kā šo, otro pēc varenības, nozīmības un arī dārdzības, čempionātu attīstīt un padarīt interesantāku – pirmām kārtām jau TV auditorijai, kas ir šodienas autosporta Dievs tas kungs. Mēs Latvijā pa to laiku ar pilnu jaudu gatavojamies savai vēsturiskajai debijai WRC, bet tas jau ir pavisam cits stāsts…