Mūsu valsts 3x3 basketbolisti pasaules elitē ienāca pavisam nejauši – menedžeris Jānis Āre ar mērķi piedalīties 2017. gada Eiropas kausā izlēma Latvijas izlasē apvienot Nauri Miezi, Kārli Paulu Lasmani, Edgaru Krūmiņu un Agni Čavaru. Komanda tajā sensacionāli triumfēja.
“Es tiešām braucu vienkārši izbaudīt turnīru bez kaut kādiem tālākiem plāniem. Līdzīgi var teikt ne tikai par kvalifikāciju, kas bija pirmās sacensības, bet arī Eiropas kausu Nīderlandē, kur mums sanāca kļūt par Eiropas čempioniem. Protams, braucu ar mērķi cīnīties par uzvaru. Zaudēt man riebjas un laukumā vienmēr eju, lai uzvarētu, bet tieši tobrīd to uztvēru kā pasākumu, ko izbaudīt – pārstāvēt izlasi starptautiskā turnīrā, izjust atmosfēru un visu pārējo. Es melotu, ja tagad apgalvotu, ka tobrīd braucu pēc čempiona titula,” saka Miezis, kurš jau bija beidzis profesionāla basketbolista karjeru un strādāja parastā darbā.
Tomēr pēc uzvaras Eiropas kausā mūsu četrinieks ļoti strauji ielauzās pasaules elitē. Intervijā Miezis piekrīt, ka Latvijas izlase mainīja 3x3 basketbola spēles stilu. “Jau pēc pirmajiem pāris turnīriem pie mums pienāca viens no 3x3 basketbola vadošajiem cilvēkiem un teica: “Veči! Neticams spēles stils. Pilnīgi atšķirīgs no tā, ko dara un iepriekš ir darījuši citi.” Varbūt tā arī ir atslēga, kāpēc mums tik ļoti veiksmīgi un ātri izdevās tajā vidē iekļauties, jo mainījām spēles stilu, likām milzu uzsvaru uz tālmetieniem. Ko tur teikt – latvieši taču ir metēju tauta! (Smejas.). Mēs vienkārši atnācām ar savu spēli, savu izpratni. Pēc tam arī treneris Raimonds Feldmanis, komunicējot ar sporta analītiķiem, apstiprināja, ka tīri matemātiski uzsvars uz divpunktu metieniem (3x3 basketbolā tālmetiens – aut.) ir pareizā pieeja, rēķinot pēc procentiem, ieguvumiem un citām niansēm. Mēs paši to tā nerēķinājām, bet intuitīvi darījām lietas, kas izrādījās pareizas.”
Viens no komandas vadošajiem spēlētājiem atzīst, ka, ieejot elitē, sākotnēji komunicēšana ar citām komandām nav notikusi ļoti aktīvi. Tomēr tur visi ir ļoti atsaucīgi cilvēki. “Kaut kur pieturēja valodas barjera, jo angļu valoda vismaz man tobrīd vēl bija diezgan lauzīta un nebiju par to tik pārliecināts, lai varētu droši iet un runāties. Kaut kur latviešu kautrīgums nospēlēja. Varbūt ne Lasmanim. Agnim valoda bija vislabākā, bet viņš atkal nav pats runātīgākais. Ar gadiem, protams, apbružājāmies un komunikācija uzlabojās. Kad pierādījām savu piederību tam līmenim, arī citi vairāk nāca draudzēties ar mums. Tā jau ir arī jauniešu vidū, kur sākumā tevi varbūt apceļ, kamēr neiedod kādam no vadošajiem pa ausīm. Tad sāk cienīt un novērtēt,” stāsta spēlētājs.”Kopības sajūta tajā vidē ir tiešām ļoti forša. Laukumā, protams, tas ir citādāk. Tur notiek cīņa par uzvaru, kurā paņēmienus dažkārt īpaši neizvēlas, taču tas viss paliek laukumā.”
Attieksme pret latviešiem neesot mainījusies arī, kad viņi pirms trim gadiem kļuva par olimpiskajiem čempioniem, kaut laukumā, protams, justs, ka ikviens pret viņiem atdod dubultu spēku. “Ļoti deva iekšā un centās panākt, lai mēs nolaižamies no saviem augstumiem, bet tas jau ir normāli. Tā ir sporta burvība, un mēs līdzīgā situācijā reaģētu tieši tāpat. Ja redzi, ka pretinieks ir labāks, sasniedzis kaut ko vairāk, vēlme viņu pārspēt ir vēl jo lielāka,” atceras Miezis, turklāt Latvijas komanda tobrīd bija emocionāli izsmelta, jo pēc olimpiskajām spēlēm sezona bija tikai vidū. “Tas bija (uzsvērti) pilnīgs ārprāts! Es tobrīd vienkārši nezināju, kā saņemties. Ne jau tāpēc, ka pēc uzvaras Tokijā būtu licies, ka viss ir sasniegts, bet mūs visi gribēja intervijās, pasākumos, fočēšanās, ciemošanās. Arī mēs taču gribējām to izbaudīt, gribējām tur būt un dalīties emocijās, bet tas paņēma ārkārtīgi daudz. Bija biežas tādas dienas, kad atbraucu vakarā mājās un esmu pilnīgi sauss. Tukšs! Treneris darīja, ko varēja, lai palīdzētu. Iedeva arī brīvāku, notika mazāk treniņu, bet sezona jau turpinājās. To posmu atceros kā baigi traku.”
Kaut Nauris Miezis ir olimpiskais čempions un Pasaules tūres uzvarētājs, ilgu laiku bijis individuālā ranga līderis, viņa ambīcijas nav apmierināmas. “Esmu neatlaidīgs spēlētājs, kurš grib uzvarēt visur, kur piedalās. Apetīte rodas ēdot un, ja es sāku ēst, tad man apetīte var būt ļoti liela. Kopš brīža, kad es iesaistos kādās sacensībās, kad kaut ko uzsāku, kad uzeju laukumā, man mērķis ir tikai viens un no tā neatkāpjos,” viņš saka un līdz ar to līdzīgi mērķi būs arī Parīzē. “Skaidrs, ka mūsu statuss ir tāds, ka visi no mūsu komandas gaida medaļas arī Parīzē. Tostarp arī mēs paši. Gaidu to lielo zivi! No manas puses būtu muļķīgi teikt, ka braucu tikai piedalīties.”
Ilgstoši šķita, ka aiz vadošā četrinieka Latvijas 3x3 basketbolā neviena spēlētāja nav un pēdējos gados situācija ir mainījusies. Arī uz Parīzi kopā ar Miezi un Lasmani brauks Francis Lācis un Zigmārs Raimo. “Kopš nokļūšanas olimpiskajās spēlēs 3x3 visu laiku attīstās. Arvien biežāk redzam, ka citās komandās parādās profesionāļi, kuri augstā līmenī spēlējuši klasisko basketbolu. Tas pierāda, ka tāda līmeņa spēlētājiem esam jau pietiekami interesanti. Arī mums izlases kandidātos ir Kristaps Gludītis, Andris Misters, Edmunds Elksnis. Vēl samērā nesen trenerim Feldmanim nācās ilgi un dikti pierunāt spēlētājus, kuri varētu būt piemēroti mūsu sporta veida spēles stilam, bet tagad jau viņi paši izrāda interesi, vēlas iesaistīties procesā,” saka olimpiskais čempions. “Turpinājums mums noteikti būs.”
Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, kurā Latvijas karogu nesīs Nauris Miezis un Tīna Graudiņa gaidāma šajā piektdienā. Savukārt 3x3 turnīru Latvijas vīru izlase sāks otrdien, 30. jūlijā ar spēli pret Lietuvu. Pēc viena apļa turnīra divas labākās no astoņām komandām uzreiz iekļūs pusfinālā, bet vēl četrām būs iespēja piedalīties play-in kārtā. Olimpisko medaļu ieguvēji tiks noskaidroti 5. augustā.
Pilnu interviju ar Nauri Miezi un citiem mūsu sportistiem meklējiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā.