Pēc trīs sezonām ar Čerepovecas Severstaļ, Ņižņekamskas Ņeftehimik un Ņižņijnovgorodas Torpedo komandām šovasar Latvijas speciālists pievienojās Novosibirskas Sibirj treneru korpusam.
Sākotnēji Rābe vairījās no intervijas. Daudzi aicinot uz sarunām, taču viņu popularitāte neinteresējot. Ņemot vērā, ka Sibirj ieradās Rīgā, Eduards tomēr neatteica. Tikāmies pirmdienas rītā Arēna Rīga. Viņš tikko novadīja Sibirj hokejistiem iesildīšanos pirms treniņa un pēc īsas foto sesijas sāka runāt, kā viņam labpatīk, atklātu un tiešu valodu.
Par to, kā sportot gribošais Rābe nokļuvis tieši fiziskās sagatavotības lauciņā, Eduards galvenokārt pateicas diviem cilvēkiem: basketbolistu Jura un Andra Umbraško tēvam Vitālijam, kuru Rābe uzskata par labāko speciālistu Latvijā, un Viesturam Kraukstam. Dažādu veidu palīdzību fiziskajā gatavībā viņš sniedza Latvijas sportistiem no senākiem laikiem, jau kopš ASK/Brocēni basketbola komandas pastāvēšanas. Lūzuma punkti gan bijuši divi.
Pirmais no tiem bija 2000. gadā, kad Eduards Nīderlandē nejauši iepazinies ar vienas no pasaulē pazīstamākās futbola akadēmijas Ajax īpašnieku Feru de Burku. Sākumā Eduards palīdzēja viņa dēlam, bet tad tika uzaicināts par fiziskās sagatavošanas treneri Ajax jauniešu komandā. Tur viņš bija atbildīgs par ķermeņa augšdaļas nostiprināšanu, un ar saviem pienākumiem tika galā tik labi, ka tika strādāt arī ar galveno komandu. "Holandē ir gadiem ilgi noslīpēta fiziskās gatavošanās sistēma, kurā nedrīkst pieļaut variācijas. Es tur klusēju, pārsvarā mācījos. Tomēr pats esmu vairāk brīvmākslinieks," to posmu ar labu atceras Rābe.
Otrs pavērsiena punkts bija nokļūšana Severstaļ komandā. "Tur kāds soms bija fiziskās sagatavotības treneris. Kaut kas viņā tur nepatika un atlaida. Dima Kvartaļnovs meklēja treneri. Pēteris Skudra, kam es agrāk biju palīdzējis, ieminējās viņam par mani, un tad divu dienu laikā pievienojos klubam." Tā sākās Rābes karjera KHL.
Rābe atzīst, ka lielāku uzmanību viņš pievērš jaunajiem hokejistiem, kuriem jāaug kā sportistiem. "Nekas nebūs tūlīt. Bet būs pēc diviem trīs gadiem. Tas pierādījās, kad strādāju Severstaļ. Krievijas izlases aizsargs Makss Čudinovs līdz pat šai dienai brauc pie manis un trenējas. Viņam ir dotības, kuras mēs kopā atradām viņā. Strādājām katru dienu papildus. Bija skandāli ar galvenajiem treneriem, ka nevajagot viņu tā pārslogot. Bet mēs palikām pie sava - naktīs nācām pastrādāt. Pa kluso. Tāpat Makss Šipačovs, Žeņa Ketovs un vēl daudzi citi, ar kuriem esmu strādājis." Eduards šim pulkam ar zināmu piesardzību piemin arī šīs sezonas NHL atklājumu Vladimiru Tarasenko. 22 gadus vecais Sentluisas Blues uzbrucējs ar 14 vārtiem 24 mačos pagaidām ir NHL 7. labākais snaiperis šosezon. "Nevar jau teikt, ka tas ir tikai mans nopelns, bet [Andrejs - aut. piez.] Tarasenko palūdza, vai nevaru pastrādāt ar viņa dēlu Volodju. Nu, pastrādājām. Es nezinu, vai tā ir sakritība vai kas, bet viņš tagad fantastiski jūtas. Viņš man zvana un saka paldies. Visu pirmssezonu viņš izgāja kopā ar manu komandu."
Par Rābes organizētajām pirmssezonas treniņnometnēm Krievijā jau veidojas leģendas. Tādas neesot pieredzētas sen, varbūt tikai nupat aizsaulē aizgājušās hokeja leģendas Viktora Tihonova laikos. "Tās slodzes varbūt nav nemaz tik lielas, taču ir milzīga intensitāte, vingrinājumu klāsts ir tik dažāds. Ir bijis tā, ka pēc treniņiem cilvēki vēmuši vai nācās izsaukt ātro palīdzību. Bet caur to ir jāiziet. Jo cilvēka spējas ir neierobežotas. Un man no katra jāizvelk tā saknīte," Rābe par to stāsta tikpat mierīgi, kā par došanos uz veikalu pēc piena.
Starp tiem, kam Rābe palīdzējis, ir vēl daudz citu zināmu un mazāk zināmu sportistu, turklāt ne tikai hokeja aprindās. Viņš strādājis arī ar vieglatlētiem, bokseriem, ja vajag - dos padomu arī hokeja kautiņu niansēs. Pirms pāris gadiem viņš palīdzēja Mārtiņam Cipulim atgriezties hokejā. Togad uzbrucējs, ilgi esot bez darba, tika pie līguma ar Prāgas Lev, spēlēja izlasē. "Es viņam neatteicu, ar viņu kopā gāju uz ledus, visu darījām. Ja cilvēkam acis deg, esmu gatavs palīdzēt. Ja nedeg… neviens nepalīdzēs: ne dakteris, ne treneris. Ja es ar kādu personīgi strādāju, pirmais, ko mēģinu noskaidrot, vai viņš pats to grib. Ja vēlas, esmu gatavs palīdzēt."
Eduards ir ambiciozs un strādāt gribošs speciālists. Šovasar atteicās no viena cita, naudīgāka piedāvājuma KHL klubā tikai tāpēc vien, ka galvenais treneris gribēja kontrolēt vismaz daļu no fiziskās sagatavošanas darba, bet Rābe vēlējies to darīt pats. Sibirj viņam teica - pasaki, kas tev vajadzīgs pilnvērtīgam darbam, un mēs sagādāsim. Sagādāja arī. Tā ka arī viņam ir savi noteikumi attiecībā uz galveno treneri. Arī viņu interesē, kādu spēles stilu grasās piekopt komanda. "Es par katru pārdzīvoju, pat stāvot laukuma malā. Esmu ļoti eksplozīvs cilvēks. Labi zinu, ko, kurš, kā var izdarīt. Ja kāds kaut ko neizdara līdz galam, lamāju un dusmojos. Pēc tam neko nesaku, jo zinu, cik tas ir grūti, bet tad turpmākā treniņprocesā ar viņu izmantoju tādu metodiku, lai viņš kļūtu agresīvāks. Viņš pats to nesaprot, bet tas neapzināti notiek." Sibirj hokejistu rīcībā ir arī boksa maiss, uz sienām - kultūristu fotogrāfijas motivācijai. Ajax ģērbtuvēs bija puspliku muskuļotu meiteņu fotogrāfijas, taču tie ir tikai daži no paņēmieniem.
Arī Latvijas hokeja izlasei pērn bijusi interese par Rābes piesaistīšanu treneru pulkam. LHF ģenerālsekretārs Māris Baldonieks pirms Soču olimpiskajām spēlēm esot uzrunājis Eduardu, palūdzis dokumentus un fotogrāfiju, taču tā tas viss arī palicis. Rābe atzīst, ka pēc tā netiecas, jo darba pietiekot atliektiem galiem, taču viņam ir skaidra vīzija par to, kas izlasē būtu jāuzlabo gatavošanās posmā, kurā, kā parādīja iepriekšējie gadi, problēmu netrūkst.