Amerikāņu vesternu atmosfērā

Tāpēc arī sagribējās kārtīgas brokastis, un devos tieši turp. Pasūtīju kafiju, ceptas olas vietējā gaumē un vēl paguvu nopirkt sev pusdienas, ko ņemt līdzi ceļā.Plkst.10.00 bijām gatavi doties ceļā un uzsākām mīties rietumu virzienā. Laiks bija ļoti labs, izņemot stipro vēju, kas visu ceļu pūta tieši no rietumu puses. Apkārt varēja manīt daudzus t.s. rančo un lauku mājas, kur gandrīz katram saimniecībā ir zirgi. To var salīdzināt ar vecajām amerikāņu Rietumu filmām - gluži līdzīgas ainas.Pēc 20 km nonācām uz Trans Canada Railway, kur sliedes ir nomontētas un atlikušas tikai takas, un šobrīd kalpo kā velo tūrisma takas. Kā zināms, pēdējais vilciens pa šo maršrutu kursēja tālajos 60.gados. Ceļš veda pārsvarā augšup, taču ļoti lēzeni, jo tajos laikos vilcieni nespēja uzbraukt pa stāvumiem. Klimats ir sauss šajā reģionā. Te pārsvarā ir grants ceļš ar akmeņiem malās un jau iepriekš tikām brīdināti par klaburčūskām un, protams, arī lāčiem, stirnām, briežiem, aļņiem u.c. zvēriem.Tā  nu mināmies visu šo laiku pa izbijušo dzelzceļu, un skati vien atgādināja par tām pašām mežonīgajām Rietumu filmām. Kad bijām distances vidusdaļā, nejauši uzskrējām virsū melnajam lācim, kas, ilgi nedomādams, aizlaidās krūmos, taču to atbiedējošā atribūtika jau tika sagatavota gadījumā, ja tas tomēr izdomā uzbrukt. Apmērām vēl pēc 5 km trīs reizes pēc kārtas ceļu mums šķērsoja stirnas, kuras bez problēmām pārvarēja nožogojumu, kas norobežo taku.„Kettle Valley railway” jeb Trans Canada trail veda kalnā augšup un, kā jau minēju, tad ļoti lēzeni, proti, vidēji 2% stāvums. Un tā nu nonācām 1200 m augstumā, kur atradām kempingu, lai pārlaistu nakti. Šajā kempingā dušas nav pieejamas, tāpēc devāmies peldēt tepat ezerā. Šmorējam vakariņas un tad dodamies miegā, lai būtu spēki nākamajai dienai.