Pirmā brauciena pirmo pusi Martins slīdēja godam, taču pirmspēdējā virāžā uzbrauca nedaudz par augstu un apgāzās uz muguras, skeletonu turot rokās uz krūtīm. Par laimi, nepaspēju ne aci nomirkšķināt, kad viņš jau bija atpakaļ uz braucamā un godam sasniedza finišu.
«Kļūdījos, tāpēc arī kritu. Jā, var teikt, ka [virāžā - I.K.] uzbraucu nedaudz par augstu. Taču cēlonis bija ātrāk un kritiens bija tā sekas,» Martins norādīja uz kļūdu vēl dažas sekundes pirms liktenīgās apgāšanās. «Diezgan ilgi šļūcu pa ledu. Atliku skeletonu atpakaļ un braucu tālāk. Labi, ka tas viss notika pirmspēdējā virāžā, nevis ātrāk. Treniņos viss bija kārtībā. Atceros, Turīnas olimpiskajās spēlēs līdzīgi krita kanādietis Peins.» Vai nebija bažas, ka otrais brauciens varētu iet secen? «Nobrāzu muguru, sasitu arī kājas muskuli. Tieši kāja sāka sāpēt arvien vairāk, bet domāju, ka viss būs kārtībā.»
Tobrīd šķita, ka cīņa par labāko sešnieku ir jāaizmirst. Taču Martins pārliecināja par pretējo. «Labi, ka nesalauzu tehniku. Prieks, ka savācos un labi nobraucu.»
Diemžēl otrais brauciens ne tik labs sanāca Tomasam. Pēc pirmā viņu apsteidza tikai trīs kanādieši. «Kopumā esmu gandarīts, taču neapmierina otrais brauciens. Kļūdas zinu, tāpēc saprotu, kā tās labot.» Tomass bija vīlies, uzzinot, ka no piektās vietas šķir divas sekundes simtdaļas.
Brāļi lielu vērību pievērš tam, lai līdz kvalifikācijas beigām janvārī abi būtu ranga labāko desmitniekā. Tad olimpiskajās spēlēs Vankūverā būtu izdevīgākā pirmā starta grupa.