Mājās tomēr ir vislabāk - ir pārliecināti Dukuri. Šovasar brāļiem izteikts piedāvājums sezonai gatavoties Vācijā, tiesa, ne no konkurentu, bet gan trases trenera vācieša Matiasa Bīdermaņa puses, lai palīdzētu sezonai labāk sagatavoties citiem SIKA komandas pārstāvjiem. Dukuri atteikušies, bet jūlija beigās Bīdermanis ar Grieķijas skeletonistu un austrālieti būšot Latvijā. Pirms pāris gadiem pavīdēja informācija, ka 2018. gada ziemas olimpisko spēļu rīkotāji korejieši vēlas sadarboties ar Dukuriem. Tomass skaidro, ka patlaban interese esot noplakusi. «Cik man zināms, ar tehniku korejiešus nodrošinās brits Kristians Bromlijs. Loģisks solis, jo Bromlijam jau ir 40 gadu un sportista karjera viņam pēc Sočiem, visticamāk, beigsies.»
Savulaik Latvijā sezonai gatavojušies arī Krievijas skeletonisti, kuri nekautrējušies vingrinājumus špikot tieši degungalā, stāsta Tomass. «Krasnojarskas komanda, kurā trenējas arī Aleksandrs Tretjakovs, strādā profesionāli. Vēl pagājušajā vasarā mēs trenējāmies vienā stadionā pusē, viņi - otrā. Viens otra treniņu darbā nejaucāmies. Interesanti bija ar maskaviešiem. Viņu treneris pienāk parunāties, bet tajā pašā laikā pamanās ar pēdām noskaitīt atstarpes starp barjerām. Nākamajā dienā atnākam uz stadionu un ieraugām, ka Maskavas treniņu grupa izpilda tos pašus vingrinājumus, kurus mēs iepriekšējā dienā.»
Dukuriem vides pamainīšana noderētu, lai psiholoģiski būtu vieglāk, taču tā vietā ir mainījušies treniņu partneri. «Ar mums trenējas snovbordists Artūrs Cukunde, kurš ir spēcīgs un ļoti daudzpusīgi attīstīts. Iepriekšējā sezona viņam bija jāizlaiž, jo plīsa krusteniskās ceļgala saites. Artūram problēmas nesagādā tepat stadiona smiltīs izpildīt salto lēcienu uz abām pusēm (treniņa beigās Cukunde to uzskatāmi arī nodemonstrē - M. Z.). Tāpat viens otrs hokejists, kalnu slēpotāji un vēl kāds iesaistās mūsu treniņos. Garlaicīgi nudien nav,» norāda Martins.
Gatavojoties olimpiskajai sezonai, jābūt piesardzīgiem, lai neiedzīvotos savainojumos. Maijā Martins un Tomass draugu kompānijā vēl uzspēlēja hokeju, tagad par ripas spēli jāaizmirst. «Visvairāk jāuzmanās, lai neiestieptu kājas augšstilba aizmugurējo muskuli. Mums jau no paša skrējiena sākuma šis muskulis ir vairāk noslogots,» skaidro Tomass. Būt piesardzīgam visu treniņu laiku piekodina Martins. «Tāpat jau ceļgalus var itin viegli savainot, principā jebko. Vaļības nedrīkst atļauties. Mihails treniņos ik pa laikam cenšas izdibināt, kā mēs jūtamies. Ja kāda muskuļu grupa ir pārlieku nodarbināta, vingrinājumi tiek pamainīti.»
Pēc Martina teiktā, treniņu programma būtiski neesot mainījusies. «Pāri barjerām kāpjam un lecam, kā esam to darījuši arī iepriekš, klāt nākuši tikai jauni vingrinājumi. Vispirms jau no psiholoģiskā viedokļa tas ir nepieciešams, lai būtu vieglāk izturēt slodzi. Muskuļi arī ar laiku pierod pie vienām un tām pašām slodzēm, tāpēc vajag ieviest kaut ko jaunu. Kādreiz stūmām arī bobsleja trenažieri, to gan vairs nedarām.»
Sarunas nobeigumā Martins atzina, ka šovasar jūtoties daudz labāk. Tas priecē, jo Soču olimpiskajā trasē starta ieskrējienam būs liela nozīme.