Vai Ārmstronga atzīšanās dopinga lietošanā jums bija pārsteigums?
Nē. Ņemot vērā pēdējo trīs četru gadu notikumus un to, kā situācija risinājās, tas bija gaidāms.
Ārmstrongs teica, ka tajā laikā dopingu lietoja lielākā daļa riteņbraucēju...
Jā, protams, tajā laikā tā patiešām arī bija. Daudzi izteikušies, ka ap deviņdesmit procentu tā laika riteņbraucēju nav bijuši «tīri», un es sliecos šādam minējumam piekrist.
Kā tas bija iespējams?
(Smejas.) Tiešām nezinu… Tas laikam jājautā Starptautiskās antidopinga asociācijas (WADA) pārstāvjiem, ārstiem, tiem sportistiem, kuri mācēja apiet likumu. Tas, ka dopinga lietošana riteņbraucēju vidū bija visai izplatīta, nebija noslēpums nevienam, kas atradās tuvumā. To zināja paši sportisti, komandu īpašnieki arī to zināja, bet nelikās par to ne zinis…
Bet riteņbraukšana taču bija viens no sporta veidiem, kurā visbiežāk veic dopinga pārbaudes?!
Jā. Pirms katrām nopietnām sacensībām asins testi tika veikti pilnībā visiem sportistiem, bet konkrētāki dopinga testi pirmajam piecniekam un vēl vairākiem izlozes kārtībā.
Kā tas bija - braukt ar tā laika labākajiem večiem un saprast, ka ar viņiem nevar konkurēt?
Smagi. Sevišķi pirmajos gados, kad tikko pārcēlos no pusprofesionāļiem pie profiem… Tad tās sajūtas bija tādas, ka braucu ar skrejriteni, bet pārējie - ar moci. (Smejas.) Adaptēšanās jaunajam līmenim bija grūta. Pagāja kāds pusotrs gads, kamēr apradu ar tiem ātrumiem. Bet viegli nebija arī vēlāk. Tu smagi trenējies, pirms nozīmīgām sacensībām šķiet, ka esi patiešām lieliskā formā, bet visu laiku nākas skatīties, kā visi tev brauc garām. Protams, ka sekoja pārmetumi pašam sev - ka kaut ko daru nepareizi treniņprocesā, ka varbūt vajag strādāt vēl smagāk. Ar laiku sapratu, ka vaina ir citur…
Ārmstrongs saka, ka tolaik uzvarēt Tour de France, nelietojot dopingu, nebija iespējams.
Viennozīmīgi. «Tīrajiem» riteņbraucējiem tur vienkārši nebija variantu.
Pilnu interviju ar Kasparu Ozeru lasiet pirmdienas, 28.janvāra laikrakstā Diena!