Izjuti lieku stresu pirms sacensībām un to laikā?
Nedomāju, ka emocionāli mani kaut kas spieda, piemēram, tas, ka no manis gaidīja medaļu. Biju gatavojusies nopietnam darbam. Otro reizi jau esmu olimpiādē. Apzinājos, kas tas ir un cik tas ir svarīgi man un valstij. Tas vairāk palīdzēja nekā traucēja.
Kāpēc neizdevās izcīnīt vairāk uzvaru?
Visa mūsu nelielā komanda, kurā bez manis ir igauniete un somiete, – mēs visas zaudējām, un nākamajā dienā pēc sacensībām meitenes ar asarām acīs man prasīja – ko mēs izdarījām nepareizi? Trenerim (igaunis Artjoms Auga – M. Z.) jau pateicu, lai viņš tikai nedomā, ka mēs izdarījām kaut ko ne tā, kā vajag. Visu sagatavošanās posmā mēs izdarījām par simt procentiem. Nezinu, kur bija tā kļūda. Vienīgais, ko varu pateikt, ka japāniete bija daudz stiprāka. Nevienai no pretiniecēm nebija izredžu, jo cīņā ar viņu nevarēja pat punktu paņemt. Es gan līdz pašām beigām cerēju, ka izdosies izraut uzvaru. Ar polieti es biju jau daudzas reizes cīnījusies. Viņa man ir viena no neērtākajām pretiniecēm. Viņa tiešām ilgus gadus ir gājusi pēc šīs medaļas. Viņai ir jau 36 gadi, bet viņa tik un tā ieguva medaļu. Varbūt pieredze nospēlēja savu lomu. Nezinu, varbūt veiksmes faktors, jo tiesneši varēja iedot un arī neiedot tos četrus punktus.
Ar Polijas cīkstoni esat draudzenes?
Jā, mēs kontaktējamies un vienmēr viena otru atbalstām. Sacensībās Taškentā, kad es viņu vinnēju, viņa mani apsveica – un no sirds. Tāpat šoreiz es viņu apsveicu no sirds. Es esmu ļoti lepna un priecīga, ka tieši viņa paņēma medaļu.
Nav grūtāk cīnīties, ja ar pretinieci ir draudzīgas attiecības?
Nē, jo labās attiecības sacensību laikā aizmirstas. Ārpus paklāja mēs esam draudzenes, bet uz paklāja – pretinieces. Es no savas puses izdarīju visu. Nebija tā, ka es būtu kādu brīdi pastāvējusi. Es strādāju visas sešas minūtes.
Kā strādāsi tālāk?
Pagaidām es pati nezinu, kas būs, jo pašlaik vēlos tikai atpūsties. Pēc tam jau domāšu, ko darīt un vai esmu gatava turpināt, un cik ilgi tādā gadījumā turpināt – četrus vai astoņus gadus.
Lai turpinātu, apstākļi ir labvēlīgi?
Man ļoti patīk mūsu komanda. Pārsvarā trenējamies Somijā 400 kilometru no Helsinkiem klusā vietā, kur ir ļoti labi apstākļi. Latvijā un Igaunijā nav tāda olimpiskā centra, kur tik daudzu sporta veidu pārstāvji var fiziski sagatavoties. Mūsu komandā visi grib strādāt un visi to dara ar pilnu atdevi. Esam dažādās svara kategorijās, bet varam viena ar otru treniņos pastrādāt. Līmenis ir ļoti labs, jo pērn pasaules čempionātā somiete Petra Olli bija otrā un pirms Rio viņa bija ranga pirmais numurs. Igauniete Epa Mē svara kategorijā līdz 75 kilogramiem bija trešā pasaules čempionātā. Treneris arī ir ļoti kompetents, savas jomas profesionālis. Kad es palasīju komentārus, mani sarūgtināja rakstītais, ka, redz, nomainīja treneri un tāpēc tagad tāds rezultāts. Par manu tagadējo treneri man tiešām ļoti sāp sirds, jo es zinu, ka viņam tagad ir vissmagāk. Visas trīs viņa audzēknes zaudēja. Es nenožēloju nevienu no lēmumiem, ko esmu pieņēmusi šo četru gadu garumā. Esmu ļoti pateicīga trenerim, ka viņš mani pieņēma savā komandā. Ar viņu es tiešām progresēju. Ja turpināšu, tad arī vēl progresēšu.
Tādā gadījumā tagad vajadzētu būt sportiskajam niknumam pierādīt, ka viss bija darīts pareizi un ka vari sasniegt labāku rezultātu…