Izdarīt tik labi, cik spēj

Arī tagad braukšu atpakaļ uz Siguldu, taisīšu kamanas, trenēšos. Bet rezultāts... Tas būs atkarīgs no tā, cik tas viss bijis pareizi,» Mārtiņš tradicionāli izvairās no prognozēšanas. Kaut arī varētu atsaukties uz vēsturiskajiem precedentiem — pērn Siguldā Izaicinājuma kausa izcīņā viņš uzvarēja visu pasaules eliti.Kā būs, tā būs, bet mūsu saruna sākās nevis ar kamaniņu sporta aktualitātēm, bet gan plašāku tematu — vasarā gaidāmajām olimpiskajām spēlēm Pekinā, pret kurām Mārtiņš protestējis gan pie Ķīnas vēstniecības Rīgā, gan piedaloties starptautiskā akcijā Atēnās.Uz Pekinu nebrauktuEs neprotestēju pret Olimpiskajām spēlēm Ķīnā. Es tikai saku, ka Ķīnas komunistiskā režīma necilvēcība manās acīs nav savienojama ar olimpiskajiem ideāliem un principiem. Protams, Starptautiskā Olimpiskā komiteja strikti apgalvo, ka norobežojas no politikas. Taču jāatzīst, ka olimpiskās spēles ir spēcīgs politisks ierocis. Kā tāds tas tika izmantots 1936.gadā Vācijā, arī vēlāk attiecībās starp ASV un Padomju Savienību.Bet varbūt no pasaules attīstības viedokļa bija labāk, ka krievi un amerikāņi sacentās vieglatlētikas stadionā vai basketbola laukumā, nevis apmētāja cits citu ar raķetēm?Sportistiem jau nebija izvēles. No augšas pateica: «Jūs darīsiet tā.» Un tas bija likums. Ko tas mainīja — aukstais karš ritēja pilnā sparā. Taču šodien ir citi laiki un iespējamie risinājumi. Ir tāds teiciens: «No kļūdām mācās.»Nebūtu sporta, būtu kaut kas cits...Grūti spriest. Man ir savs skatījums, pieļauju, ka ir lietas, ko redzu citās krāsās. Tomēr īsto patiesību diez vai esam spējīgi ieraudzīt. Pieņemam to, kas sirdij tuvāks. Lietas, kuras man nav pieņemamas tad arī mēģinu šķetināt. Kad biju mazs puika, Murjāņos sporta teorijas stundās mums stāstīja, kas ir Olimpiskā harta, kas ir sportista goda kodekss. Tas skanēja kā svēti vārdi, neapstrīdama patiesība. Tomēr cits varbūt visu mūžu gatavojies olimpiskajām spēlēm, gatavs piedalīties par jebkuru cenu, arī klusējot samainīt savu medaļu pret citu cilvēku dzīvībām.Kāpēc tik asa reakcija tieši pret Ķīnas iekšējām problēmām?Tās jau vairs nav Ķīnas iekšējās problēmas, tas jau ir visas pasaules morāles un goda jautājums. Kādas vērtības vēl esam gatavi ziedot, turpinot bezpalīdzīgi noraudzīties uz cilvēku ciešanām, dabas sagandēšanu un klajiem meliem... Kas ir šīs valsts straujās ekonomikas izaugsmes pamatā? Terors? Ticības apspiešana? Darba un koncentrācijas nometnes? Cilvēku iekšējo orgānu tirdzniecība? Pilnīga materiālisma ideoloģija un brīnumzemes teātris uz pasaules skatuves...Ja Pekinā notiktu ziemas spēles — vai tu piedalītos?Nē. Pilnīgi noteikti.Varbūt zini kādu, kurš nebrauks uz Pekinu?Pagaidām nē. Taču zinu, ka jautājumi par Faluņgun, Tibetu un citām sāpīgām lietām ir aktualizēti daudzās valstīs.Olimpisko spēļu boikots pozitīvus rezultātus līdz šim gan nav devis.Nav svarīgi, vai spēles boikotēs. Svarīgi, lai cilvēki uzzinātu patiesību par to, kas tur notiek. Kā rīkoties — tas lai paliek uz katra sirdsapziņas. Man šķiet, ka būtu pareizi, vismaz no cilvēciskās puses, ļaut sportistiem pirms braukšanas uz spēlēm paskatīties uz valsti no dažādiem skatu punktiem, ne tikai no tās vienas puses, ko rāda Ķīnas komunistiskā režīma propagandas mašīna.Varbūt pasaules elitē ir domubiedri?Esmu atlētu pārstāvis FIL tehniskajā komisijā un informāciju, kas man liekas svarīga, aizsūtu arī citiem sportistiem. Rezonanse ir ļoti dažāda. Vieni klusē, citi saka: cepuri nost, paldies, ka tu to dari. Ar to jau arī pietiek. Kad braucu uz cilvēktiesību lāpas stafetes atklāšanu Atēnās, aizsūtīju informāciju, kāpēc braucu. Tad no augšgala visi viegli pagāja malā: mums nav nekāda sakara ar to, ko dari, — tā ir tava brīva pārliecība. Es viņus labi saprotu, jo attiecības, kas veidojas ar SOK, ir balstītas uz diplomātiju. Un tiešie pienākumi ir citi — «aizvest sportistus uz olimpiskajām spēlēm».Vai, tuvojoties spēlēm, tiek plānotas vēl kādas aktivitātes?Tuvojoties spēlēm, sabiedrības uzmanība ir saasinājusies daudzos aspektos. Visā pasaulē straujāk ir sakustējušies vides aktīvisti, cilvēktiesību aizstāvji, neatkarības cīnītāji un citi cilvēki, kuriem nav vienaldzīga visas cilvēces nākotne.Eksperimentu sezonaKas ir atskaites punkts, pēc kura tu vērtē — izdevusies vai neizdevusies sezona? Taču ne jau tikai sportiskais rezultāts…Tā tas ir. Šosezon esmu eksperimentējis stipri vairāk nekā citus gadus. Lai tiktu uz priekšu, bija jāiziet cauri daudzām niansēm, kuras bija sēdējušas galvā, bet agrāk nebija iespējas tās īstenot. Visu laiku no manis prasīja rezultātu, rezultātu, rezultātu. Šogad sev pateicu, ka ir lietas, kas jāizdara, citādi sirds nebūs mierīga.Eksperimentēji tikai ar tehniku vai arī paša gatavošanos?Arī pats. Redzu savas kļūdas, un pirmā bija attieksme pret to, ko daru. Neredzēju īstu motivāciju treniņplāniem, nebija izpratnes, kāpēc tā un nevis savādāk. Tagad sāku saprast iemeslus, kāpēc šobrīd esmu tur, kur esmu. Laba mācība.Vai par daudz klausīji citus?Sākumā mēģināju iet līdzi visam procesam, kā bija izplānots, bet tad vienā brīdī sajutu, ka man tas īsti nestrādā, un mēģināju kaut ko mainīt. Tomēr, lai procesu izprastu un novērtētu, tas jānoved no sākuma līdz beigām, bet es to apcirpu pēc pirmajiem diviem mēnešiem, kad jutu, ka esmu kārtīgā bedrē. Atskatoties gan redzu, ka, sakārtojot niansītes komandas iekšienē, ir iespēja to visu atrisināt.Kurš būs brīdis, kad eksperimentus liksi malā?Mani vienmēr urda maza uguntiņa, un, ja ir lietas, ko redzu, ka var izdarīt labāk, tad cenšos tā darīt. Apzinos to, ka, pasakot — gatavs!, pats pārstāju augt, pilnveidoties. Tomēr ir brīži, kad ir svarīgi apstāties un mierīgu sirdi izvērtēt, kas tad ir padarīts un kāds tam ir rezultāts. Robežu, uz kuras vajadzētu apstāties, vēl īsti neesmu atradis. Bet ceru, ka drīz...Vai tas nozīmē, ka esi gatavs supereksperimentam divus mēnešus pirms olimpiskajām spēlēm?Pirms Turīnas tā arī bija. Olimpisko kamanu uztaisīju tikai pēc Jaunā gada.Bez 100% pārliecības, ka izdosies?Vai tāda vispār var būt?Dažiem ir!Ir redzēti tādi, kas brauc ar muti un iebrauc dziļi… Zinu, ka ne visas lietas dzīvē notiek pēc mūsu prāta. Mēs varbūt kaut ko ieņemam galvā un ejam ar pieri cauri sienai, bet tajā brīdī tevi vienreiz noliek vietā, otrreiz, un varbūt trešo reizi jāuzkāpj uz tā paša grābekļa. Tādiem cilvēkiem nav viegli dzīvot. Arī es pats savulaik tāds esmu bijis, un varbūt tas kādos smagos brīžos ļāvis kaut kam pārkāpt pāri. Tomēr tas noteikti nav veids, kā es vēlētos dzīvot.Kas ir eksperimentu galvenais subjekts — kamanas vai pats?Es šīs lietas nenodalu. Gan kamanas, gan sevis pilnveidošana paņem manu enerģiju. Cik tā ir adekvāta, cik esmu spējīgs tajā ielikt, tik arī nāks atpakaļ.Vai ir kādi ārēji apstākļi, kas ierobežo? Varbūt naudas pietrūkst?Iepriekšējā sezonā no manis neatkarīgu iemeslu dēļ aizkavējās daži darbi ar kamanām. Kā jau parasti, pēdējā brīdī izdevās visu salikt, un tobrīd likās, ka ir pietiekami labi. Bet, kad sākās sacensības, tad viss pagriezās savādāk. Mūsu komandai smagi ir tas, ka iekšējā konkurence neatspoguļo pasaules līmeni. Pirms sezonas saliekam kopā, ko kurš izdomājis, bet nav atskaites punkta, kur esam attiecībā pret pārējiem.Varbūt jābūt tādam kā zinātniskajam centram, kur apkopot, ko kurš kurā stūrīti atklājis?Jau vairāk nekā gadu strādājam pie kopīga projekta ar polimēru mehānikas institūtu. Vācam tehniskos, matemātiskos datus par kamanām un mēģinām modelēt plusus un mīnusus, lai virzītos uz priekšu. Uzmetumi ir, bet reāli augļi un konkrētas rekomendācijas vēl priekšā.Vai šajā projektā tu esi students, aspirants vai profesors?Idejas autors un konsultants.Ko tajā mazajā silītē var katru reizi mainīt? Detaļu taču nav daudz!Pulkstenī arī nav daudz, bet izņem vienu skrūvīti, un tas neiet. Vācijā ar kamanām strādā divi institūti, amerikāņiem palīdz Boeing, itāļiem izteikuši interesi Ferrari, krieviem ir sadarbība ar Hruņičeva kosmisko centru. Paši izdariet secinājumus, kādā virzienā mūsu sporta veids virzās. Ir mēģinājumi, iegrožot tehnisko reglamentu, lai visi varētu sagatavot kamanas līdzīgā līmenī. Bet, salīdzinot ar bobsleju un skeletonu, mēs no tādas universalizācijas vēl esam tālu.Vai rokas nenolaižas — Rubenis garāžā pret Ferrari?Nevaru sūdzēties. Esmu tur, kur esmu. Man ceļā gadījušies daudzi labi cilvēki, kas ļoti palīdzējuši. Ja būtu piedzimis Itālijā, tādu iespēju varbūt nemaz nebūtu. Ja vajadzētu tikai trenēties un nebūtu radošā procesa, kas notiek ap tehniku, tad diez vai ilgi būtu varējis nosēdēt kamanās. Neesmu pārliecināts, ka izturētu režīmu: virtuve — treniņš — gulta. Noņemu cepuri to veču, piemēram, Viktora Ščerbatiha, priekšā, kuri to vien dara, kā rukā — tur vajadzīga baigā apņēmība.Vairs neesi debitants, būs brīdis, kad pats vairs nevarēsi braukt. Vai turpināsi darboties ar kamanām?Katram jāizsver kas ir tas, ko tajā brīdī vari izdarīt vislabāk. Ja jutīšu, ka tā ir kamanu taisīšana un varu palīdzēt, noteikti es to darīšu. Bet diezin vai man pietiks tikai ar to, ka varu nopelnīt pats vai kādam citam palīdzēt nopelnīt naudu vai slavu. Man ir svarīga cilvēciskā puse.Pilnveidošanās processEsi stāvējis uz olimpiskā pjedestāla, kas ir daudzu sapnis. Vai atceries izjūtas?Tās grūti aprakstīt. Un vai vajag? To vēlas daudzi, bet izdodas tikai dažiem. Kāpēc? Tā arī ir likumsakarību virkne. Manā izpratnē nejaušību nav. Viss, ar ko iznāk saskarties, viss, ko dzirdi, redzi vai jūti, — ir tāpēc, lai izdarītu secinājumus. Mana ikdienas dzīve, sports, izpratne par pasaules uzbūvi, sirdslietas — tas ir viens vesels, kas veido mani.Kā tu jūti rezonansi, ko esi radījis ar saviem sasniegumiem?Jūtu, ka tāda ir, bet kāda — tas ir laika jautājums. Daudz cilvēku un daudz viedokļu. Arī par to, ko esmu kādreiz teicis vai darījis. Nevaru pārmest nevienam par dažādām replikām. Nevarētu arī teikt, ka sajūsmā zaudēju prātu, dzirdot ko labu. Tās visas ir emocijas, bet ir lietas, ko vērtēju augstāk...No vienas puses — morālais gandarījums pašam, no otras — funkcionāru prieks par iespēju vieglāk piesaistīt naudu.Nodalīt nav iespējams. Bet man ir svarīgi, kura no šīm pusēm dominē. Ja runa ir tikai par naudu un slavu, tad es sevi tajā neredzu.Tomēr turpini piedalīties...Redzu, ka tā man ir iespēja padalīties tajā, ko esmu izpratis.Kas palīdz patiesības meklējumos? Informācija no ārienes vai pašanalīze? Varbūt faluņgun?Faluņgun ir sevis pilnveidošanas prakse, kurā vislielākā nozīme tiek pievērsta cilvēka sirdij. Tas nozīmē visaugstākās prasības vispirms pašam pret sevi. Protams, daudzas lietas man vēl ir ļoti tālas un neizprastas. Bet tāpēc esmu šeit, lai mēģinātu to visu salikt pa plauktiņiem.Varbūt Turīnā tiki līdz medaļai, jo nebiji tik ļoti iedziļinājies sevī un pasaulē?Ja neredzu sevi saiknē ar to, ko daru, tad rezultāta nav. Lai sasniegtu augstu rezultātu, visam ir jābūt harmonijā. Ja kāda mana daļiņa neatbilst šiem kritērijiem, esot patiess pret sevi, šīs lietas nevaru nobāzt zem galda. Kādreiz varēju, bet tagad nevēlos sev melot. Mēģinu runāt ar komandas biedriem un treneriem par to, kas man patiesi ir svarīgi. Viņi saķer galvu: tas džeks ir mainījies. Bet mēs taču visi maināmies, tikai kurš nu kurā virzienā.Vai jums iznāk dialogs vai tomēr monologs?Tas atkarīgs no apstākļiem un cilvēka garastāvokļa. Varbūt esmu bijis brīžiem pārāk tiešs savos izteikumos, vērtējumos. Neesmu īsti diplomāts. Neesmu mācījies un nezinu, vai gribētu aplaizīt katru aso stūri. Ja gribi būt patiess pret sevi un apzinies, ka tās nav acumirklīgas emocijas, bet tas ir svarīgi, tad ir jārunā. TV, radio, mediji — tas viss cilvēku tur vieglā eiforijā. Lūk, dzīve ir tāda, kādu rādām. Bet pārsvarā tas ierobežo iespēju apsēsties un padomāt: kāpēc es esmu šeit, kāpēc dzīvoju?Kāpēc?Man šobrīd svarīgs šķiet pats process. Lai vakarā, ejot gulēt, varu pateikt: es šo dienu esmu nodzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas.Vai zini, ko darīsi pēc pieciem gadiem?Mēs katrs esam savā vietā un laikā. Tas, kas mums jāierauga, to arī ieraugām vajadzīgajā brīdī. Jautājums, vai spējam to pieņemt, izdarīt secinājumus, noliekot malā priekšstatus par to, kā reiz bijis, un dzīvot šodien.